Viņi paši teic, ka izpausmei dzejā nemaz nepievērš lielu uzmanību.
Viņi paši teic, ka izpausmei dzejā nemaz nepievērš lielu uzmanību. Tas nav mērķtiecīgs process, drīzāk — blakus parādība. “Ziemeļlatvija” abus jauniešus – Laumu Bērzu un Jāni Ozolu — neatkarīgi vienu no otra ievēroja viņu dzejoļu dēļ, kuri publicēti Smiltenes ģimnāzijas skolēnu jaunrades žurnālā “Domas Sprāgst”. Bet ne jau par dzeju būs tālākā saruna.
***
Lauma Bērza. 14 gadu veca (tiesa, šis nav gadījums, kad cilvēka būtību atklāj bioloģiskais vecums — redakcijas piezīme).
Savas domas izteikusi aptuveni 50 dzejoļos. Tikai retais no tiem ir romantisks.
Un vēl šī nodarbe Laumas dzīvē nekad nav ieņēmusi īpašu vietu un nav arī prasījusi daudz viņas laika. Vien tad, kad daži darbi tika publicēti skolas izdevumā, viņa atskārta: jā, laikam ne visi raksta.
— Kāds ir tavas dzīves stils? — “Ziemeļlatvija” taujā Laumai.
— Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāpaskatās uz sevi no malas. Cilvēks, kurš izskatās un arī agrāk bija “visa nesaprastā par labu esam pataisītājs”, bet pašlaik nekaroju ne pret citu dogmām, ne aizspriedumiem, ne stereotipiem. Ļauju mērcēties katram pašam savās ilūzijās, ka kāds cits, nevis viņš pats ir vislabākais. Ar savām idejām necenšos nevienam uzbāzties, taču, ja kāds palūdz vai ierosina piedalīties kādā projektā, ar prieku iesaistos. Man vienmēr atradīsies kāds brīdis, lai parisinātu kāda cita problēmas (tikai, lai nedarītu to, kas vajadzīgs pašai). Bieži vien palīdzu cilvēkiem, atklājot viņu trūkumus manā skatījumā, kuri redzami tikai no malas, bet viņi visbiežāk to uztver kā apvainojumu. Man gan šādi aizrādījumi nozīmē maz, jo pati taču zinu labāk, ko daru. Var izklausīties egoistiski, bet, manuprāt, ja ir vēlēšanās justies labi, ir jābūt patmīlim. Galvenais ir attieksme. Attieksme sākas no smaida. Ja ir smaids, ir patiesā attieksme. Ja ir patiesa attieksme, arī smaids ir īsts.
— Kur mācies un ar ko aizraujies brīvajā laikā?
— Mācos Smiltenes ģimnāzijā un Smiltenes mūzikas skolā. Neizdalu tādus laikus, kā “brīvs” un “aizņemts”. Man vienkārši ir laiks, kurā ir jāizdara optimāli daudz, lai sasniegtu mērķi. Visu savu laiku es varu saukt arī par “brīvo”, jo daru tikai to, ko vēlos. Ja arī man jādara kas nepatīkams, tad vienmēr atrodu tajā ko vajadzīgu un pozitīvu. Pašlaik, kad man vēl ir visas iespējas izmēģināt ko jaunu, cenšos tās izmantot.
Skolā tiecos apgūt visu, ko pašreizējās iespējas sniedz un standarti spiež, tajā pašā laikā neuzturot familiāras attiecības ar skolotājiem. Protams, zinu, ka šādi arī es nevaru gaidīt labu attieksmi. Taču skolā, kur galvenais, manuprāt, ir rezultāts, draudzībai nav izšķirošas nozīmes. Tāpat kā attiecībās ar pārējiem, arī ar skolotājiem kontaktējos nepiespiesti, taču ar principu “kā tu pret mani, tā es pret tevi”.
— Kāpēc sevi izsaki dzejā?
— Pastāv uzskats, ka patiesi skaists ir tikai tas, kas radīts caur ciešanām vai iedomātām grūtībām, bieži vien — psiholoģiskām. Taču, manuprāt, — jo vieglāk, jo labāk.
Pirmie darbi tapa 4. vai 5. klasē, kam tagad ir ļoti grūti noticēt. Pat neatceros, kāpēc toreiz rakstīju. Taču pēdējos pāris gados, kad daudzas vērtības ir ļoti mainījušās, ne reizi vien prātā ienāk kāda doma, atziņa vai vienkārši teikums, kuru būtu grēks nepierakstīt. Vakara gaitā to papildinu, un tad jau dažreiz arī kaut kas iznāk. Spēlēju grupā, tāpēc ir vajadzība sacerēt vārdus arī dziesmām. Interesanti, ka bieži vien iznāk uzrakstīt par tādām tēmām, kas mani šķietami neskar un ir pat vienaldzīgas. Vēlme rakstīt rodas arī, pārlasot iepriekš rakstīto, vai brīdī, kad pati sev vai citi man izsaka atzinību par padarīto. Pārsvarā mani dzejoļi ir patriotiskā, tautiskā stilā. Ir arī politiski un daži — pat neraksturīgi romantiski.
— Kā tu vērtē mūsdienu sabiedrību un dzīvi? Kas tev tajā ir pieņemams un kas ne?
— Ar mūsdienu sabiedrību viss ir normāli. Ja kādam tā nešķiet, tad viņš acīmredzot nepietiekami daudz piedalās tās veidošanā.
Pasaule un līdz ar to arī visa cilvēce kopumā veic savu “uzvaras gājienu” jau tūkstošiem gadu garumā. Evolūcija? Degradācija? Ne jau man būs par to spriest, jo man ir labi.
Nereti dzirdamas tantiņas, kuras šausminās par to, cik grūti klājas bērniem Bombejā vai Kongo. Iznāk, ka citur ir ne tikai zaļāka zāle, bet arī problēmas smagākas vai pat interesantākas? Retais tomēr atceras, ka vērtības citur ir citādākas. Mums nav vērts izprast, vai pielāgoties apstākļiem, kādos mēs neatrodamies, vienalga, vai tie ir sliktāki vai labāki. Cilvēks ir būtne, kurai vajadzētu mācēt pielāgoties apstākļiem, nevis “iemācīties tos no galvas”, un vajadzīgajā mirklī aktivizēt attiecīgo rīcības plānu. Rīcības brīvība atšķir ierīci no brīvā valstī dzīvojoša cilvēka, taču ne visi ir pietiekami brīvi arī savos uzskatos, lai spētu to izmantot.
***
Lauma Bērza
Situācija no pazīstamajām
Man patīk salušai sajust tveici.
Man patīk tad, kad karsts ir un
snieg.
Man patiktu sajust to vēl vienu reizi.
Man patīk tas, kā nekad nepietiek.
Man patīk nabadzībā pieczvaigznes
baudīt
Un bagātībā laipni teikt skudrai: – Labrīt!
Man patīk proletāriski Hitleru
šaustīt
Un varenībā pašam savu kalpu
klausīt.
Man patīk tuksnesī lietu baudīt,
Bet džungļos tik slēpties no ūdens
un nīkt.
Neesot nekam, patīk likt citam būt
zemam,
Esot varenam lūgties — kļūsti mans
kungs!
Patīk cits.
Šis nē.
Tāds man ir.
Kāpēc vēlēties to, kas jau pieder?
Labāk čūsku ļaunu, kas biedē,
Puns arī derētu pierē.
