Manas mājas – mans cietoksnis. Šī atziņa pēdējā laikā uzskatāmi īstenojusies gan manā, gan manu draudzeņu un dažu paziņu dzīvē, jo par vietu, kur vislabāk justies un pavadīt nedēļu nogales, atzīstam savas mājas. “Un, lai mājā būt miers un klusums, un nezvanītu telefons,” nesen teica paziņa. “Precīzi!” piekritu viņai.
Ar draudzenēm pasmējāmies, ka laikam klāt ir vecums. Taču būtu pārāk viegli ar ātru roku norakstīt dvēseles stāvokļa izmaiņas uz gadu rēķina, jo pašrefleksija norāda uz ko citu.
Kad pasaulē ir haoss, iespējams, zemapziņā rodas tieksme paslēpties, norobežoties četrās sienās. Un par to, kas notiek šobrīd, var teikt, – nu jau arī Eiropa ir kļuvusi par kara darbības lauku. Nevienā lielpilsētā nevar justies droši, jo var uzsprāgt teroristu bumba. Eiropa mainās, un ne jau uz labo pusi. Neko labu attiecībā uz vecā kontinenta vērtību un tradīciju saglabāšanu nākotnē bēgļu dēļ nevar gaidīt. Tie ir citas mentalitātes, ticības un paražu cilvēki, kuri, pēc šobrīd dzirdētā un redzētā, savu var pieprasīt arī agresīvā veidā.
Latvietis, jau tā pēc dabas būdams viensētnieks un savrupnieks, instinktīvi uz to visu var reaģēt, patveroties savās mājās, savā dārzā kā savā cietoksnī. Kad kaut vai redzi, kā no iesētās sēklas uzplaukst ziedi, kā sakņu dobēs ienākas raža, tad vismaz tajā brīdī sirdī ir miers.Dzirdu, ka sāk mainīties vērtības arī vismaz daļā jaunās paaudzes, kas dzīvi Rīgā samainītu pret dzīvi kādā no novadu pilsētām, ja vien tur būtu labi atalgots darbs un mājoklis. To saprot arī pašvaldības, kas jau saskaras ar dzīvokļu pieprasījumu, taču atzīst, – trūkst, ko piedāvāt. Smiltenes novadā tikko pat izstrādāta mājokļu politika, kā šo problēmu risināt, piemēram, piedāvāt nomā vairākus pašvaldības zemes gabalus savrupmāju būvei. Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes ir stabilitātes enkurs mūsdienās.
