Vasaras vidū “Ziemeļlatvijas” izsludinātajā loterijā lielākais veiksminieks bija valcēnietis Anatolijs Lūss. Viņš vinnēja lidojumu turp un atpakaļ uz jebkuru lidsabiedrības airBaltic galamērķi. Piedāvājums beidzot ir izmantots, dodoties apskatīt Bavāriju un Austrijas Alpus. Šo vietu daudzi uzskata par romantisko sapņu karaļvalsti.“Tas bija neparasti jauks brauciens. Lidojot turp, debesis bija tik dzidras. Sešu kilometru augstumā ir sajūta, it kā lidmašīna karātos. Tādā augstumā atrados pirmo reizi mūžā. Pilsētas svētkos Valgā savulaik esmu lidojis ar pavisam mazu lidmašīnīti, bet tās ir citas izjūtas,” smaida pensionārs. Viņš piebilst, ka mājās aizmirsis pareizās brilles un tas nedaudz traucēja, taču tas tīrais sīkums.Skaistums nerādījās pat sapnīLai justos drošāk, Anatolijs izvēlējās pievienoties tūrisma grupai “Impro” un apskatīt interesantākos objektus maršrutā Minhene – Zalcburga – Berhtesgādene. Lidojums uz Minheni ir pusotru stundu ilgs. Pēc tam ceļošana pa Vācijas pavalstīm un Austriju ar autobusu. Grupas dalībnieki sabrauca no visas Latvijas. Anatolijs bijis vecākais. Viņš nespēj aizmirst viesnīcā saņemtās vakariņas ar ēdienu dažādību un porciju lielumu. Pensionārs pajokoja, ka neesot radis pie tādas bokseru maltītes. Tomēr ne jau ēšana tā galvenā. “Pat sapnī nerādījās, ka man būs iespēja redzēt tādu skaistumu,” atzīst Anatolijs. Šis nav viņa pirmais ceļojums uz Rietumeiropu, jo kopā ar Invalīdu biedrības dalībniekiem nedēļa pavadīta Zviedrijā. Tiesa, individuāli viņš nav ceļojis gan ierobežoto līdzekļu, gan valodu nezināšanas dēļ. Tas rada nedrošību. Šoreiz Bavārijā viņš veikalā centās uzzināt, vai pārdevēja var sazināties krieviski. Viņa padomāja un smaidot sacīja – spasibo (paldies – krieviski). Atmiņās kavēsies ilgiAugstu kalnos Bavārijā apskatīta arī Ādolfa Hitlera mītne “Ērgļa ligzda”. “Tur gan jutos nelāgi. Viņu uzskatu gluži kā par cilvēkēdāju,” atceras tūrists. Savā būvniecības vienreizīgumā šī ēka ir īsts inženieru mākslas meistardarbs. To sāka būvēt 1937. gadā, trīspadsmit mēnešus dienu un nakti prožektoru gaismā smagā darbā, būvējot ceļu klintī, tika nodarbināti 3000 cilvēku. Tā bija tuva Ādolfa Hitlera līdzgaitnieka un labās rokas Martina Bormana ideja. Tuvojoties fīrera 50. dzimšanas dienai 1939. gadā, viņš nolēma savu cīņu biedru iepriecināt ar lepnu tējas namiņu kalna galā netālu no Hitlera Berghofas rezidences Bavārijas Alpos.Iespaidu patiešām daudz. Anatolijs atzīst, ka atmiņās tajos varēs kavēties ilgu laiku. Viens no aizraujošākajiem piedzīvojumiem bija sālsraktuvju apmeklējums. Gluži kā slimnīcā, katram bija jāuzvelk balts halāts. Ar īpašu vilcieniņu ekskursanti nokļūst 34 metru dziļumā, kur gida pavadībā var daudz uzzināt par sāls ieguves vēsturi un iepazīties ar sāls muzeju.Bavāriešu kulinārijas lepnumsInteresanta bija ekskursija pa “Erdinger” alus rūpnīcu, kuras produkciju eksportē uz 24 valstīm. Latvijā šo alu gan nepārdot. Ekskursanti degustācijā varēja izvēlēties jelkādu šķirni, sākot no bezalkoholiskā līdz pat septiņus grādus stipram. Interesanta bija viesošanās alus krogā “Hofbrauhaus”, kur alu pasniedz litra kausos, skan bavāriešu mūzika un var nobaudīt Bavārijas baltās desiņas. Šīs teļa gaļas desiņas gandrīz baltā krāsā ir bavāriešu lielākais kulinārais lepnums. Paši bavārieši atzīst, ka neviens cits pārtikas produkts nav saistīts ar tādiem noteikumiem un pat rituāliem kā baltās desiņas. Eksistē īpaša šo desiņu ēšanas etiķete. Tās karstas obligāti ēd ar pirkstiem, pārlaužot uz pusēm, iemērcot tikai saldajās sinepēs un izsūcot gaļu no apvalka. Ārzemniekiem iesaka izmantot nazi un dakšiņu, pārgriežot desiņu gareniski un atdalot mīkstumu no apvalka. “Šajā krogā bija mūsu ausīm neierasts troksnis. Visi skaļi smejas, kliedz un cenšas viens otru saklausīt, ik pa brīdim saskandinot lielās krūzes. Man šķita, ka tur cilvēki reibst nevis no alus, bet no trokšņa. Acīmredzot pie tādas gaisotnes jāpierod,” atceras Anatolijs. Viņš piebilst, ka uz alus krogiem vācieši iet ar visām ģimenēm, ieskaitot mazos bērnus. Interesanti, ka daudzi minhenieši savu pilsētu uzskata par īsteno Vācijas galvaspilsētu. Minhene ir kultūras, zinātnes, industrijas un alus metropole.Trakais vai sapņu karalisAnatolijs joprojām atceras lielo Ķēniņa ezeru starp klintīm Bavārijas Alpu austrumu daļā, pa kuru ceļotāji brauca ar kuģīti. Vienu brīdi tas apstājās, muzikants uzspēlēja melodiju un kalnos atskanēja spēcīga atbalss. Lauku ainavā krāšņojas ciematiņi ar mājām, kurām sarkani dakstiņu jumti. Pļavās ganās gaļas liellopi. Viss nevainojami appļauts, sakārtots gluži kā pasaku ilustrācijās. Karaļa Ludviga II pils pārsteidza ar savu krāšņumu, greznumu un bagātību zelta un purpura toņos ar neredzēti lieliem spoguļiem.Karali dēvēja arī par trako vai sapņu karali. Viņu saistīja tas, kas jau piederēja pagātnei – karaļu valdīšanas ziedu laiki ar greznu dzīvi, ekstravagantām izdarībām un neierobežotu varu. Tāpēc tika uzskatīts, ka Ludvigs II piedzimis nepareizā laikā. Tomēr karalis īstenoja savus sapņus, uzbūvējot vairākas pasakaini greznas pilis. Tā viņš iztukšoja valsts kasi, gandrīz novedot Bavārijas karaļvalsti līdz bankrotam. Zalcburga – Mocarta zemeĪpaša vieta šajā maršrutā ir Zalcburga. Lielākajai daļai Zalcburgas suvenīru ir Mocarta zīmogs, arī pašai pilsētai. Šeit viss ir mocartizēts, arī Zalcburgas lidosta, kinoteātris, viesnīcas un restorāni ir nodēvējuši sevi austriešu izcilā talanta vārdā. Varbūt pats Mocarts priecātos, ja zinātu, ka viņa vārds tiek izmantots, lai veicinātu visdažādāko preču un pakalpojumu noietu, taču Zalcburga nav tikai Mocarta šūpuļa pilsēta vien. Gada laikā šeit notiek vairāk nekā 3000 dažādu festivālu.Tās ir tikai dažas no vietām, kuras četru dienu laikā apskatīja mūsu lasītājs Anatolijs. Viņš ir priecīgs par gūtajiem iespaidiem un apliecina, ka gadījumā, ja vēlreiz uzsmaidītu laime loterijā, viņš noteikti to izmantotu ceļojumam.
