Laikmetā, kad cilvēki maina darba un dzīvesvietas, jautājums par dzimteni aizvien retāk saistīts ar kādu konkrētu māju vai pagastu, gluži kā par dzimteni neviens sakarīgs cilvēks nenosauks Ķengaraga septīto stāvu. Šādā situācijā paplašinās jēga apgalvojumam, ka mūsu dzimtene ir Latvija.Tomēr piederības izjūta mums var veidoties pret ikvienu apdzīvotu vietu, kurā esam dzīvojuši ilgāku laiku, kur dzimuši mūsu bērni, kur esam ieguldījuši savu darbu. Tāpēc šoreiz gribu atstāt lasītājiem dažas sava mūža pārdomas un atziņas par dažādiem jautājumiem. Piebilstu, ka tas ir mans sirdsdarbs, var teikt arī, manas sirdsbalss aicinājums jeb misijas apziņa, jo tas ir darbs, par kuru samaksu nesaņemu.Rakstu sēriju gribu sākt ar pārdomām par Valku, kurā, pēc dažu domām, nav nekā ievērības cienīga. Nesen jau noskaidrojām, ka interesantuma pietiek, ja reiz to mums atklājuši cilvēki no ārpuses.Līdz šim bijis tā, ka Valkas pilsēta pieminēta galvenokārt ar vēsturiskajiem notikumiem divdesmitā gadsimta pirmās puses pārvērtībās, kad mazā pilsētiņa Pedeles krastos vairākkārt kļuva par neoficiālu galvaspilsētu. No agrākajiem laikiem visbiežāk pieminam Cimzes skolotāju semināru. Ja runā par jaunākajiem laikiem, tad vērojama tendence katram vēstures sākumu saistīt ar savu personīgo darbošanos kādā atbildīgā amatā. Tāpēc gribas nedaudz ielūkoties pašos dziļākajos kultūrslāņos, lai saprastu tos gadsimtu nospiedumus, kurus bez īpašas iztēles ikdienā neizjūtam.Gandrīz tikai akmeņiPar senlaikiem, kas nav fiksēti rakstu tīstokļos, nereti spēj pastāstīt vai nu arheoloģiskie izrakumi, ja tādi ir, vai visparastākie laukakmeņi. Par Valkas dižakmeni un Līgavu akmeni jau zinām. Bet vai starp vecajiem valcēniešiem ir tādi, kuri vēl atceras daudzos akmeņus Planču kalniņa nogāzēs? Grūti pateikt, kāpēc akmeņi bijuši vajadzīgi militāri nocietinātā pilskalniņā, iespējams, nocietinājumu aizsardzībai izmantoti maģijas spēki, bet zināms, ka daudzos no akmeņiem bijušas iekaltas zīmes. Kad ziemās slēpotāji lauzuši slēpes un kaulus, trīsdesmito gadu nogalē akmeņus sākts novākt. Liekas, pie dažām mājām tie vēl atrodami kā dekoratīvs elements.Pati pilsēta, kā zināms, ilgus gadsimtus bijis strīdus ābols starp igauņiem un latviešiem. Pedeles miesta centrs, kas atradās tagadējās Valgas robežās, iespējams, piederēja igauņiem. Jaunu teritoriju apguvē enerģiskāka bija latgaļu maztauta, ko Tālivaldis bija apvienojis Tālavas valstī. Kad nostiprinājās krustnešu klātbūtne, savstarpējie kari kļuva pavisam asiņaini, jo Tālivaldis un viņa dēli bija spiesti sadarboties ar ordeni. Valka varēja būt viena no pirmajām apdzīvotajām vietām, kuru savā valdījumā iekļāva Tālava. Tas deva iemeslu Pedeles nosaukumu nomainīt pret latviskās cilmes vārdu Valka.Pašreizējās Valkas teritorijā ir zīmīgs Domes kalns, kam otrpus upei pretī slejas Putraskalns. Nevienam no agrākajiem varasvīriem nav interesējis, kādas mīklas varētu atminēt, veicot arheloģiskos izrakumus, bet zināms, ka kultūras nama celtniecības vietā ir uzrakti seni apbedījumi. Tas pats sakāms par baznīcas apkaimi. Bet cita tēma ir vides sakralizācija, ko ar svēto akmeņu sistēmām veikuši tālavieši. Par tā saucamo Indras tīklu esmu rakstījis savā grāmatā. Un, lūk, katru reizi, kad pilsētā tiek raktas tranšejas, no zemes tiek izcelti agrāk noraktie akmeņi. Viens paprāvs granīts novietots autoostas soliņu rindas galā, tajā saskatāma sena Jumja zīme. Kosmisko enerģiju harmonizācija ir indoeiropiešu tautu tradīcija. Vienlaikus šādas sistēmas kalpoja arī kā savdabīgas robežzīmes, un, kā man apliecināja igauņu folkloriste Marju Koivupū, šādas akmeņu sistēmas atrodamas lielā daļā Dienvidigaunijas. Somugru tautas tā nedarīja, kaut akmeņus kulta rituālos izmantoja.Tālivalda dēlu iekarojumiĪsti neganti uzbrukumi igauņu novadiem sākās pēc Tālivalda mocekļa nāves, kad igauņi viņu nejauši sagūstīja un “cepa kā zivi uz uguns”. Hronika raksta par sekojošiem deviņiem iebrukumiem, kurus organizēja Tālivalda dēli. Beidzot ar Rameķa piepalīdzību bīskapa Alberta brālis Hermanis 1223. gadā varēja nonākt Tērbatā, kur kļuva par Tērbatas bīskapu.Pēc tam notika Tālavas dalīšana starp ordeni un bīskapijām. Igauņu novadus, kur iedzīvotāji izkauti, izlēņoja labākajiem karotājiem un sabiedrotajiem, tostarp Rameķim un viņa tuviem radiniekiem. Tā Dienvidigaunijas senajās kartēs atradīsim daudzus latviskus vietvārdus (Ramiņi, Lejasciems). Ojārs Ozoliņš, izsekojot savas mātes dzimtas izcelsmei, nonācis līdz vietai, kur tagad atrodams karavadoņa Barklaja de Tolli mauzolejs. Izrādās, ka Tērbatas bīskapa lēņa kungs Rameķis šeit ierīkojis zirgu audzētavu Livonijas karaspēkam. Igauņi latvisko “Staļļi” sauca par “Talli”, ar laiku tur izveidojās muiža. Kad skotu Barklaju dzimta muižu nopirka 18. gadsimtā, nākamais karavadonis ieguva pievārdu de Tolli. Tikmēr Rameķa pēcteči bija pārvācojušies vai sajaukušies ar baroniem Vulfiem. Starp citu, Vulfu dzimtas īpašumos atradās daudzas muižas Igaunijas zemē.Lūk, Valka šajā varu un īpašumu tīklojumā atradās pa vidu. Pati pilsētiņa ietilpa ordeņa daļā, bet jau aiz tagadējās Valgas dzelzceļa stacijas sākās Tērbatas bīskapijas zemes. Kaut pēc Ziemeļu kara izveidojās vienota Vidzemes guberņa, nosacītās robežas starp igauņu un latviešu zemēm saglabājās. Un igauņu dzimtas, atcerēdamās par senčiem atņemtajiem īpašumiem, neatlaidīgi plūda atpakaļ, lai ar etnisko pārsvaru kļūtu par dominējošo nāciju.
