Doties uz skaisto Alpu kalnu zemi Šveici ar personīgo automašīnu un draugu kompānijā Smiltenes pagasta zemnieku saimniecības “Rožkalni” saimnieki Līvija un Ivars Ādamsoni šovasar izvēlējās mērķtiecīgi.
Doties uz skaisto Alpu kalnu zemi Šveici ar personīgo automašīnu un draugu kompānijā Smiltenes pagasta zemnieku saimniecības “Rožkalni” saimnieki Līvija un Ivars Ādamsoni šovasar izvēlējās mērķtiecīgi.
No iepriekšējā gada pieredzes, kad ar automašīnu tika apceļota Austrija un Šveice, viņi secināja — finansiāli šāds variants ir pat izdevīgāks nekā tūrisma firmas piedāvāts brauciens. Turklāt, ceļojot pašiem, ir izvēle skatīt, ko gribi un cik ilgi gribi.
29. maijā ceļā uz Šveici devās četras ģimenes ar trijām automašīnām. Ādamsonu “Toyota Avensis” brauca divas ģimenes. 10 dienās transportlīdzeklis mēroja 6050 kilometrus. Izdevumi par degvielu bija 330 lati, ko dalīja uz divām ģimenēm.
No rīta modina zvaniņu skaņas
Jau pusotru mēnesi iepriekš ceļotāji rezervēja naktsmītnes Haslibergas mazpilsētā. Tā atrodas Šveices vidienē, Alpu kalnos, tuvu slavenajam tūrisma centram Interlakenai. No Haslibergas smiltenieši katru dienu devās pašu plānotās ekskursijās uz Alpiem un Šveices kūrortpilsētiņām.
“Iepriekšējā ekskursija mūs izmācīja, ka naktsmājas jāatrod iepriekš, lai iztiktu bez nevajadzīgas nervozēšanas,” atzīst Ivars. “Pērn viesnīcu meklējām, tikai iebraucot kādā apdzīvotā vietā. Šādā variantā nav problēmu tad, ja var atļauties maksāt daudz, jo brīvi numuri visbiežāk ir dārgās viesnīcās. Mums bija jāskatās iespējas attiecīgi saviem maciņiem, un, lai atrastu piemērotu naktsmītni, bija jātērē daudz brīvā laika, ko varējām izmantot ekskursijām.”
Ar naktsmītni Haslibergā esot ļoti paveicies. “Superīga dzīves vieta tūristiem!” priecājas Līvija.
No numura logiem pavērās skaists skats uz Alpu kalnu virsotnēm. “Dzer rīta kafiju un skaties uz sniegotajiem kalniem un zaļajām koku galotnēm ielejā. No rīta modināja zvaniņu skaņas, kad govis ar kaklā pakārtiem zvaniem devās uz ganībām,” idilli apraksta ceļotāji.
Pagaidu mājvietā ceļotājiem bija kopēja virtuve, kurā viņi paši gatavoja maltītes. No Latvijas līdzi bija paņemta “Ķelmēnu” rupjmaize, sausās zupas un biezputras ar dažādām piedevām. Citus produktus latvieši pirka Šveices lielveikalos.
“Virtuvē varēja gatavot jebko. Aprīkojums tur bija ideāls. Mums pat mājās nav tādas virtuves, kāda tur ir tūristiem. Nevarējām izdomāt ēdienu, ko tur nevarētu pagatavot, un secinājām, cik šveiciešiem ir vienkārša sadzīve,” teic Līvija.
Dzīvošana diennaktī šajā viesu namā vienam cilvēkam izmaksāja astoņus latus. Naktsmītni ceļotāji atrada internetā. “Tūrisma mājas lapās jāiedod informācija, cik daudz mēs esam un ko gribam, un viņi pretī sniedz informāciju par cenām, istabu izvietojumu un tamlīdzīgi,” skaidro Ivars.
Dārgas ir biļetes un pacēlāji
Smilteniešu izvēlētais ceļošanas veids apgāž mītu, ka Šveice tūristiem ir dārga zeme. “Nevajag baudīt turienes dārgumu — sēdēt lepnajos krogos un iepirkties veikalos,” iesaka Līvija.
Lai izvairītos no lielākiem izdevumiem, uz Šveici jābrauc tūrisma starpsezonā, kad slēpošanas sezona beigusies, bet vasaras tūrisma laiks vēl nav sācies. Kalnos smiltenieši redzēja pārsvarā skolēnus, vecus cilvēkus un tūristus no Āzijas zemēm. Eiropā strādājošajiem iecienītākais atvaļinājumu laiks ir vasaras vidus.
Taču ir kāds dārgs pakalpojums, no kura tūristi nevar izvairīties, vienalga, kurā laikā viņi ierastos Šveicē. Tās ir ieejas biļetes uz apskates objektiem un maksa par pacēlājiem kalnos.
“Par maksu ir arī visi dabas objekti,” brīdina Līvija. “Ja, piemēram, gribi apskatīt Āres aizu, tad maksā sešus frankus jeb trīs latus tikai par to, ka iesi tur pastaigāties. Brauc augšā apskatīt Šerloka Holmsa ūdenskritumu un maksā atkal. Lai ar pacēlāju uzbrauktu visaugstākajā Jungfravas masīva virsotnē Jungfravjohvelā, ir jāmaksā 102 eiro jeb aptuveni 70 latu vienam cilvēkam. Pacēlāji un vagoniņi ir ļoti dārgi visos objektos. Ir trīs varianti — paliec lejā, brauc augšā vai dodies augšup kājām. Tas dažviet ir iespējams.”
Pareizo ceļu atrod dators
Ko katrā dienā skatīt, ceļotāji plānoja paši. Katru vakaru naktsmītnē viņi sastādīja divus variantus — vienu lietainam, bet otru skaidram laikam. Grupas gides lomu uzņēmās Līvija. Šveicē viņa bija atkārtoti. “Iepriekš izstudēju literatūru, ko gribu redzēt un kur tas atrodas. Iedevu vietas nosaukumu, lai meklē navigācijas sistēmā, kā uz turieni aizbraukt.”
Ivars skaidro, ka līdzi bija paņemts plaukstdators, kas uz vajadzīgajām vietām atrada ceļu, darbojoties GPS jeb ģeogrāfiskās pozicionēšanas sistēmā. “Norādām galapunktu, un dators mūs vada pēc satelīta, norādot — šeit pa kreisi, tur pa labi. (“Ja braucām nepareizi, viņš neatlaidīgi atgādināja, ka esam kļūdījušies,” iestarpina Līvija.) Navigācijas sistēma mums ļoti palīdzēja, jo Polijā un Šveicē daudzviet remontēja ceļus. Dators atrada jaunu apbraucamo maršrutu. Pagājušajā gadā automašīnas aizmugurē gandrīz divi cilvēki — viens simtprocentīgi — visu laiku lasīja karti, kurā vietā jānogriežas vai tamlīdzīgi. Visgrūtāk ir tad, ja paliek tumšs un redzamība ir apgrūtināta.”
Ceļojuma mērķis Šveicē smilteniešiem bija Alpu kalni. Pilsētām viņi centās mest līkumu, lai izbaudītu kalnu, pļavu, ieleju un ūdenskritumu skaistumu.
Šveice sagaida ar pārbaudījumu
Ceļotāji atceras, ka pirmā diena Šveicē viņiem sākās neveiksmīgi. Alpu kalnu zeme sagaidīja ar lietu — kaut arī nelielu un siltu, tomēr nokrišņi paliek nokrišņi. “Tas mums bija pārbaudījums, kuru izturējām,” priecājas Līvija.
Pirmās dienas maršruts — Grindelvaldes ieleja un Gīsbahas un Trimmelbahas ūdenskritumi. It īpaši interesants dabas veidojums ir Trimmelbaha ūdenskritums. No ārpuses tas gandrīz nav pamanāms, jo paslēpies kalna iekšpusē. Daudzos gados ledus ūdeņi no virsotnēm izgrauzuši klintīs ejas, pa kurām kalnā gāžas desmit ūdens kaskādes.
Līvija jūsmo arī par Grindelvaldes ieleju, kas esot pasakaini skaista vieta. Tas ir populārs kalnu rajons pie Grindelvaldes pilsētiņas, kur sākas simtiem taku Šveices Alpos.
“Izbraucām cauri Grindelvaldes ielejai un atradām savu mērķi — koka kāpnes ar 890 pakāpieniem, kas ved kalnos uz Grindelvaldes šļūdoņa mēli. Kāpām pa visu lietu. Kad tikām gandrīz līdz augšai, pretī nāca mazi bērni, skolnieciņi, un tad sapratām, ka tas ir tikai sīkums, kur kāpjam un domājam, ka tas ir nezin kas. Galamērķī ieraudzījām šļūdoņa mēli — nelielu, satecējušu ledāju. Tas pat nebija tik iespaidīgs, cik pats kāpiens. Vakarpusē apkopojām spēkus un vēl apskatījām skaisto, seno Tūnas pilsētiņu — tās pili, cietoksni un dārzus,” atceras Līvija.
Kalnu kalns Materhorns
Nākamajā dienā ceļotāji ar automašīnām pārvarēja 2165 metrus augsto sniegoto Grimzela pāreju. “Gribējām uzņemt nedaudz adrenalīna, jo pāreja ir iespaidīga,” stāsta Līvija. “Visapkārt ceļam ir sniegs, dažviet pat divu automašīnu augstumā. Varējām vasarā izbaudīt ziemas priekus un pikoties.
Tālāk devāmies Brīges virzienā un iegriezāmies skaistā slēpotāju kūrortā — Zāsfejā. Tur ir pasakaini skati uz četrus tūkstošus metru augstām sniegiem klātām, baltām kalnu virsotnēm un pelēkbaltiem ledājiem. Diena bija pasakaina. Spīdēja saulīte. Zilajās debesīs neviena mākoņa. Tur arī izmēģinājām, kā tas ir — kāpt kalnos bez īpaša aprīkojuma.
Nākamais mūsu mērķis bija apskatīt gleznaināko piramīdu – kalnu pasaulē, 4478 metrus augsto Materhornu. Tulkojumā Materhorns nozīmē — rags kalnu ganībās vai arī kalnu kalns. Tā pakājē atrodas Cermates ciematiņš. Ar automašīnu tur nevar nokļūt. Šo vietu var sasniegt tikai ar elektrisko vilcienu vai ar zirga pajūgu. Automašīnas jāatstāj stāvvietā iepriekšējā apdzīvotā vietā.”
Materhorns ir līdzīgs iespaidīgai klinšu piramīdai un ir viena no zināmākajām virsotnēm pasaulē. Kalna attēls redzams uz pastkartēm, kalendāriem un citiem priekšmetiem.
Krāšņumā atklājas Jungfravas virsotnes
Jungfrava ir ļoti populārs Šveices Alpu reģions — majestāstiski, 4000 metru augsti kalni. Arī smiltenieši devās iepazīt Jungfravas kalnu virsotnes.
“Laiks atkal bija ļoti pateicīgs. Braucot priecājāmies par skaisto Šveices dabu, zaļajām, ziedošajām ielejām un baltajiem, sniegotajiem kalniem, kuru virsotnes atklājās visā savā krāšņumā,” jūsmo Līvija. “Ar pacēlāju uzbraucām uz kūrortpilsētiņu Murrenu. Tūristi ar saviem transportlīdzekļiem uz turieni nedrīkst braukt. Tas atļauts tikai vietējiem iedzīvotājiem.
Murrenā staigājām pa kalniem un baudījām Jungfravas masīva krāšņumu no šīs kalnu mazpilsētas. Ievērojām, kādu aprīkojumu izvēlējušies citi tūristi — abās rokās slēpotāju nūjas, kājās — kārtīgi, pastaigām kalnos piemēroti zābaki.
Ļoti skaistas ir Alpu kalnu pļavas. Vasaras sākumā tajās ziedēja krokusi un zilie zvaniņi. Latvijā cīnāmies, lai mūsu dārzos augtu sniega rozes, bet Alpu pļavās to ir neskaitāmi daudz — pasakaini skaistas, baltas un koši dzeltenas. Pļavās patrenkājām murmulīšus, kā vietējie sauc murkšķus.
Mājupceļā apskatījām Āres aizu. Tas ir pasakaini gleznains kanjons, kas izveidojies, upei izgraužot klintī sev ceļu. Aizas malā ierīkotas drošas pastaigu vietas tūristiem. Ir patīkami karstā laikā pastaigāties vēsā aizā un baudīt dabu. Citas aizas, kurās esmu bijusi, ir tumšas un drūmas, bet Āres aizā gaisma spēlējas uz klintīm. Tik burvīgu krāsu salikumu aizā reti var ieraudzīt.
Pēc Āres aizas apskatījām Šerloka Holmsa ūdenskritumu. Vieta kalnos, kur Šerloks Holmss cīnījās ar profesoru Moriartiju, apzīmēta ar baltu zvaigznīti, bet lejā, Meiringenas pilsētiņā, viņam uzcelts piemineklis.”
Skaistā zeme smaržo pēc vircas
“Nākamajā dienā nolēmām ļaut atpūsties mūsu šoferīšiem un aizbraucām uz Lucernu,” stāsta Līvija. “Ar kuģīti braukājām pa ezeru trīs stundas ilgā ekskursijā un skatījām kalnus no ezera.
Lai apskatītu pašu Lucernu, ar vienu dienu nepietiek, taču mēs savā ceļojumā pilsētas neakcentējām. Mūsu objekti bija daba, kalni, ūdenskritumi, kalnu pārejas. Muzeji arī ir laba lieta, taču tad ir vajadzīgs gids. Mēs savā ceļojumā iztikām ar pašu spēkiem un zināšanām. Vēl pēdējā dienā apskatījām Ženēvas ezeru un iebraucām Francijā, kur paēdām pusdienas. Secinājām, ka Francijā ir jāzina franču valoda. Ar angļu un vācu valodu nepietiek.”
Smilteniešu atmiņā Šveice palikusi kā ļoti skaista zeme. Katrā pārejā kalni ir citādi. Atliek tikai turēt acis vaļā un vērot to majestātiskumu un skaistumu. Mainās arī pati daba. Zaļu, ziedošu pļavu nomaina lapu koki, tos savukārt — skuju koki. Augstāk kalnos aug ķērpji, bet aiz tiem tuvu debesīm ir kalnu grēdas, kas atgādina cietoksni.
“Par Šveici mums ir arī viens cits teikums — ļoti skaista zeme, tikai smaržo pēc vircas. Tiklīdz šveicieši nopļauj pļavu, tā gāž virsū vircu. Tas viņiem ir vienīgais mēslojums,” skaidro ceļotāji.
Alpu kalnos smiltenieši iegriezās arī kādā zemnieku sētā un nopirka, turpat gatavotu gardu sieru. To kopā ar vīnu notiesāja tās pašas dienas vakarā un pirka vēl — vešanai uz mājām. “Saimnieki laipni izrādīja savu saimniecību un siera pagrabu. Parādīja arī fotogrāfijas, kā pavasarī viņi ved govis uz kalnu ganībām. Gotiņas ir izpušķotas ar vainagiem. Arī pati saimniece skaisti saposusies tumši zilā kleitā un baltā izšūtā blūzītē. Sieru viņi pārdod tūristiem, sagriež un iefasē vakuumā.”
Mājupceļā jau Vācijā, Bavārijā, smiltenieši apskatīja karaļa Ludviga II valdīšanas laikā celtās skaistās pilis Neišvānšteinu un Linderhofu, kas arī izpelnījās ceļotāju sajūsmu.
Ar ceļojumu Ādamsonu ģimene ir ļoti apmierināta. “Pēc padarīta darba gribējām atpūsties un baudīt Alpu kalnus. Tas arī izdevās. Ja dažreiz mājās sāp galva, tad Alpos nesāpēja nekas,” piebilst ceļotāji.
