“Ziemeļlatvija” vairākkārt saņēmusi pozitīvas atsauksmes par mikroautobusa šoferi Valdi Pelēci.
“Ziemeļlatvija” vairākkārt saņēmusi pozitīvas atsauksmes par mikroautobusa šoferi Valdi Pelēci. Viņš gandrīz katru rītu pussešos savā “traktorā”, kā pats sauc firmas “Mercedes Benz” autobusu, izbrauc no Valkas un dodas Rīgas virzienā.
“Ziemeļlatvija” labsirdīgo un optimistisko šoferīti aicināja uz sarunu, un viņš bija patīkami pārsteigts par cilvēku atzinību.
Šofera stāžs — 31 gads
Janvārī apritēs četri gadi, kopš Valdis sācis braukt mikroautobusa maršrutā Valka – Rīga. Pirms tam gan nācies piedalīties VTU “Valmiera” izsludinātajā konkursā uz šofera amatu. Valdim vadītāja apliecība ir vairāk nekā 31 gadu. Viņš rēķina, ka gandrīz katru dienu ir sēdējis pie stūres. Pēc izglītības Valdis ir mehāniķis, un viņa sirdslieta joprojām ir ķimerēšanās ap mašīnām. Viņš nekad savus auto nav dzinis uz servisu, bet pats lieliski ticis galā ar remontdarbiem. Valdis smej, ka perfekti pārzina automašīnas, sākot ar žigulīti un beidzot ar tagadējo braucamo — BMW markas automašīnu.
Valda diena sākas četros no rīta, bet darbi beidzas ap desmitiem vakarā. Šoferis uzskata, ka neviena maizīte nav bez garozas, bet viņam savs darbs iet pie sirds. Valdim patīk kontaktēties ar cilvēkiem, darīt viņiem labu. Vairāki braucēji atzinuši, ka laiks, kas pavadīts braucot līdz Rīgai tik patīkama un pozitīvi lādēta cilvēka klātbūtnē, aizritējis kā viens mirklis. Valdis iespēju robežās vienmēr cenšas izpalīdzēt saviem pasažieriem, kaut vai līdz autobusa bagāžas nodalījumam aiznest lielo ceļasomu. Viņš varot arī pateikt, vai braucējam ir laba vai slikta oma. Mēdzot būt arī tādi pasažieri, kuri visu ceļu grib pļāpāt ar autobusa vadītāju. Šoferis parasti viņus cenšas uzklausīt. Valdis dzīvo ar atziņu: kā tu pats izturēsies pret citiem, tā viņi izturēsies pret tevi. Šoferītim ir svarīgi, lai autobusā valdītu patīkama gaisotne. To nodrošinot arī “Radio2” un radio “Skonto”.
Mikroautobuss Valkā atgriežas vēlu vakarā, un Valdim nekad nav bijis par grūtu apstāties vietās, kur nav pieturas. Rīgā to nedrīkst darīt, jo jāievēro sabiedriskajam transportam domātās pieturas vietas. Valdis novērojis, ka katru mēnesi galvaspilsētas ielās vairākas reizes pieaug satiksmes intensitāte. Viņš min statistikas datus, ka oktobrī Rīgas rajonā vien reģistrēti gandrīz 22 tūkstoši jaunu automašīnu. Valdis smej, ka pa autobusa logu redz, kā mainās Rīga. Viņam neiznāk laika aiziet uz kādu jaunu veikalu vai kinoizrādi, jo no rīta uzreiz jādodas uz Valmieru, lai atkal ar pasažieriem brauktu uz galvaspilsētu. Valdis atzīstas, ka brīvdienās negrib braukt lielus ceļa attālumus, labāk viņš izvēlas pabūt mājās.
Braucot Valdis ievērojis pasažierus, kuri viņa pakalpojumus izmanto regulāri. Galvenokārt tie ir jauni cilvēki, kuri vēl studē, vai arī jaunie speciālisti, kuri no Valmieras dodas uz darbu Rīgā. Valdim nācies vest arī ārzemniekus. Piemēram, itāļus viņš raksturo kā skaļus un temperamentīgus ļaudis. Šoferis smej: kur trīs itāļi, tur iet vaļā tirgus! Arī norvēģi neesot klusētāji, turklāt paraduši runāt skaļā balsī. Visā visumā pasažieri esot pieklājīgi, tikai kādreiz šoferi, tāpat kā pārējos braucējus, tracina kāds klusais dzērājs, kuram parasti gadās dažādas kļūmes. Šie cilvēki izjaucot visu braukšanas ritmu un noskaņu. Valdis secina, ka, mainoties biļešu cenām, mainās arī braucēju kontingents. Tie, kuri var atļauties braukt ar mikroautobusu, esot solīdi cilvēki. Valdis par viņiem tā spiež tāpēc, ka gandrīz nekad autobuss nav piegružots — reti kad varot atrast kādu nomestu papīru. Biežāk atrodas kāda aizmirsta šalle, cimdi vai lietussargs. Reiz kāda jauniete autobusā aizmirsusi maku ar visām bankas kartēm un naudu. Valdis ar dēlu sameklējuši adresi un maku nogādājuši meitenei. Prieks bijis gan maka īpašniecei, gan atradējam.
Valdis jau esot pieradis, ka pasažieri viņam saka paldies katru dienu. Daži par jauko braucienu dāvinot šokolādi.
Lielāka alga — baļķu vedējiem
Valdis atzīst, ka pašlaik Latvijā lielāku algu maksā par baļķu, nevis cilvēku vešanu.
“Šofera atalgojums nav no tiem, kad buldozers pie mājas piestumj lielu kaudzi ar naudu. Tā nenotiek un, domāju, ilgi nenotiks,” prāto Valdis. Viņš zina stāstīt, ka Vācijā pasažieru pārvadātāja profesija ir prestiža un, salīdzinot ar Latviju, šoferiem ir arī atšķirīga samaksas kārtība. Eiropā pret šoferiem izturas ar lielu cieņu un pietāti, jo no viņu darba ir atkarīga cilvēku dzīvība. Darba devēji un sabiedrība to prot novērtēt.
Valdis strādā lielā sabiedriskā tranporta monopoluzņēmumā un jūtas kā neliels, bet reizē svarīgs zobratiņš. Viņš ir viens no pirmajiem šoferiem, kas autobusā sāka pārdot biļetes. Valdim tas darbu īpaši nesarežģījot, jo biļetes jātirgo tikai dažās pieturās. Savukārt lielo autobusu šoferiem, kuriem dienā reizēm jāapstājas vairāk nekā 40 pieturās, biļetes kopumā jātirgo gandrīz stundu.
Valdis domā, ka nekad vairs nebūs kā agrāk, kad šo darbu darīja biļešu kontrolieri, jo tas sadārdzina braukšanas izmaksas.
Domājot par Latvijas ceļu kvalitāti, Valdis atzīst, ka tas ir nepareizas valdības politikas rezultāts. Valdībai jādomā ar skatu nākotnē, nevis jāmīņājas uz vietas. Valdis uzskata, ka mūsu valstī joprojām nav īsta saimnieka. Visvairāk sirds sāpot par aizaugušajiem Latvijas laukiem. Viņš zina, kā ir tad, ja no lauka jāizrok celms un jāiekopj zeme. Valdis ir pārliecināts, ka latvieši nekur neliksies un atgriezīsies pie zemes darbiem. Ievēlot jauno Saeimu, Valdis savu balsi atdeva par Zemnieku savienību. Šīs partijas politiķi esot nepamatoti aizmirsti.
Dzīvē visam jābūt līdzsvarā
Brīvajās dienās, kad Valdim nav jāsēžas pie “traktora” stūres, viņš laiku velta ģimenes mājas labiekārtošanai un pastaigām pa mežu ar suni Grāfu, sauktu arī par Duksi. Valdis atzīstas — pirms brīvdienām sapņo, ka varēs ilgāk pagulēt, bet pierastais dzīves ritms to neļaujot īstenot — no rītiem esot pierasts agri celties. Valdis sevi nenopietni dēvē par mākslinieku — viņš dara to, ko vēlas, nevis to, ko apstākļi spiež.
“Ja no rīta kāds darbs neveicas, nevajag to spiest sev darīt. Nekas labs nebūs — sabojās tik omu,” ir pārliecināts Valdis.
Valda horoskopa zīme ir Svari, tāpēc viņa dzīvē visam ir jābūt līdzsvarā. Viņš citē kāda austrumu gudrā teikto: “Katram cilvēkam mūžs ir kā divi spainīši. Viens ir piepildīts ar baltām, otrs — ar melnām bumbiņām. Mūža garumā tās visas iztērējas. Labāk, lai tas notiek pakāpeniski: viena kārta — baltās, otra — melnās, nevis daudz, daudz balto un tad kaudze ar melnajām.” Cilvēkam dzīvē vajagot izbaudīt grūtības, jo tās norūda.
Brīvo laiku prasa aizraušanās ar mašīnu remontēšanu. Valdis to nedara peļņas nolūkā. Lai gan viņa rakstura īpašības atbilst tam, lai varētu nodarboties ar biznesu, Valdis izvēlas brīvību. Viņš uzskata, ka nevar būt kopā ar savējiem un domāt par darbu. Valdis redzējis, cik pārņemti ar sava biznesa lietām ir cilvēki, kas tajā iesaistījušies. Viņiem nekam vairs neatliek laika, kā vien domām par naudu un darbu. Valdim tāda dzīve šķiet neinteresanta un vienmuļa, bet viņš nenosoda uzņēmējus, jo mūsdienās var izvēlēties, kā dzīvot un ar ko nodarboties. Valdis sevi pieskaita paaudzei, kura vēl var mainīt nodarbošanos. Viņš uzskata — lai ikdienā neiestātos rutīna, ik pēc septiņiem gadiem jāmaina nodarbošanās.
“Agrākos laikos pārdevējus ik pēc pieciem gadiem lika cietumā vai izsūtīja uz Sibīriju, jo viņi pārāk labi bija apguvuši savu profesiju,” smej Valdis. Viņš domā, ka arī pats noteikti mainīs darbu, bet pagaidām viņam tīri labi patīkot braukt pie pasažieru autobusa stūres. Liktenis pats saliekot visu pa plauktiņiem, un Valdis tic, ka arī turpmāk viņam veiksies.
