Smiltenietei Austrai Salmiņai 16. maijā apritēs 90. dzimšanas diena. Kad “Ziemeļlatvija” viesojās pie Austras viņas mājās Smiltenē, pensionāre vēl tikai posās savai nozīmīgajai jubilejai. Atverot durvis, nemaz nešķiet, ka namamāte ir tik cienījamā vecumā – vaigos sārtums, sejā nezūdošs smaids un dzīvesprieks. Pensionāre aicina iekšā un atklāj, ka jau kopš bērnības bijusi aktīva, dzīvojusi kustībā, tāpēc tagad nav par grūtu pašas spēkiem pagatavot maltīti, uzkopt māju, izmazgāt veļu un uzņemties rūpes par puķu dārziņu. “Vienīgi malku palūdzu īrniecei ienest, lai varētu izkurināt māju. Man bijušas četras operācijas. Dakteris teica, ka piekto uztaisīt vairs nevarēs, tāpēc man esot jāpiebremzē ar smagākiem darbiem. Tagad vecumā jāklausa dakteris, bet jaunībā gan to nedarīju, kaut arī pati visu savu darba mūžu esmu nostrādājusi par medicīnas māsu,” ik pa brīdim iesmejoties, bilst pensionāre.Aicinājums palīdzēt citiemAustra augusi trīs bērnu ģimenē, taču pašai savu tā arī neizdevās izveidot. Viņas aicinājums vienmēr bijis palīdzēt citiem, tāpēc pēc vidusskolas absolvēšanas smilteniete Rīga iestājusies medicīnas māsu skolā. “Arī māsa kļuva par mediķi. Viņai bija gaiša galva, bet man ne. Nemaz neticēju, ka pabeigšu skolu, tomēr ar apņēmību panācu iecerēto. Uzreiz pēc skolas beigšanas strādāju Valmieras slimnīcā, bet gadu vēlāk – Smiltenes slimnīcā,” stāsta Austra.Viņa atceras, ka pirmajos darba gados neklājās viegli, jo kara un pēckara gados pacientu bija ļoti daudz. “Darba stundas bija ļoti garas, pirmajos nostrādātajos mēnešos algu nemaz nesaņēmu, bet tas arī nebija būtiskākais. Man palaimējās, jo slimnīcā strādāja ievērojami ārsti, kuri bija kā paraugs. Viens no ievērojamākajiem bija dakteris Janovs, kuru no darba atlaida par palīdzības sniegšanu mežabrāļiem. Labas atmiņas ir arī par dakteri Barčuku no Kijevas. Viņa bija sirsnīga un darbam atdevās ar sirdi un dvēseli. Arī man gandarījumu radīja tas, ka varu palīdzēt citiem,” saka 90 gadus vecā smilteniete. Vienu brīdi Austrai nācās atteikties no darba, jo mājās bija jāuzņemas rūpes par slimo māti, bet tiklīdz radās iespēja atgriezties darbā, viņa to izdarīja. Pensionāre smaidot piebilst: “Vairs neatceros, cik gadu esmu nostrādājusi slimnīcā, laikam 46. Dulla tā galva palikusi.”Interesējas par notiekošoJau vairākus gadu desmitus Austra ir pelnītā atpūtā, un šajā laikā viņas lielākās rūpes ir pašas veselība. Lai cik žirgta kundzīte cienījamā vecumā būtu, veselība liek par sevi manīt. “Vienmēr esmu izskatījusies jaunāka par saviem gadiem, bet par maniem deviņdesmit ik dienu atgādina organisms – tad tur sāp, tad tur. Reizi divos mēnešos dodos pie savas jaukās ģimenes ārstes Lilitas Ezeriņas, viņa ir pretimnākoša, izraksta labākās zāles un vienmēr palīdz. Par viņu es žēloties nevaru, bet vienu gan neizprotu – kāda Latvijā ir veselības aprūpes sistēma,” iesaucas pensionāre.Viņa ik dienu skatās “Panorāmu”, klausās radio un lasa presi, kur nereti diskutēts par veselības sistēmu. “Tas ir briesmīgi, kas apkārt notiek – mazās slimnīcas aizslēgtas, medicīnas pakalpojumi un medikamenti ir ļoti dārgi. Ja cilvēkam kļūst slikti, viņš pat nezina, uz kuru Latvijas malu ātrie aizvedīs un kā varēs tikt mājās. Ja esi vecs un švaks, tad pats tu nekur vairs nevari aizbraukt ar sabiedrisko transportu,” sarūgtināta ir pensionāre. Dusmas Austrai ātri pāriet, jo vienlaikus dusmoties un smaidīt nekādi neizdodas.Galvenais – labas sajūtasVaicāts, kā jūtas cilvēks 90 gados, Austra brīdi padomā un saka: “Galvenais, lai labas sajūtas, lai varu kustēties, smaidīt un pati par sevi parūpēties. Nekas cits šajā vecumā nesniedz lielāku laimi. Šobrīd prātu priecīgāku padara saulainais pavasaris, viss zaļo un smaržo. Vienīgi žēl, ka vairs nevaru saviem spēkiem apskatīt pilsētu. Nevaru pastaigāt garākus gabalus, jo kājas ātri piekūst, sāk trūkt elpas. Visu mūžu esmu dzīvojusi Smiltenē, un man šeit ļoti patīk. Smiltene vienmēr bijusi skaista un tīra,” teic pensionāre. Reiz visas vēlēšanās piepildās. Nākamsestdien Austras māsas trīs dēli viņai sarūpēs dzimšanas dienas svinības Kalnamuižā. Dodoties uz norises vietu, smiltenietei būs iespēja paraudzīties, cik brīnišķīgi ir sazaļojusi pilsēta.
KAIMIŅIENES PAR AUSTRU SALMIŅU
Hilda Ādamsone: – Dzīvoju Austrai kaimiņos divdesmit gadu. Šad un tad kopā uz bodi aizejam un parunājamies. Raksturā Austra ir labsirdīga. Mazliet neprātīga, atceros, ka aukstajā laikā viņa matos bija ielikusi ilgviļņus un staigāja pliku galvu, man jau gan bija auksti.Austras skaistajā dzimšanas dienā vēlu nodzīvot vismaz līdz visiem simts gadiem un, protams, labu veselību. Tāda viņai arī ir.Māra Puķīte: – Austriņa laba kaimiņiene. Viņa visu mūžu nostrādājusi Smiltenes slimnīcā un ir labestīga, sirdsgudra, inteliģenta un kulturāla. Mūsdienās šādu cilvēku tikpat kā vairs nav. Viņai nav raksturīgi sūdzēties vai gausties, jo vienmēr ar saviem pienākumiem tiek galā pašas spēkiem. Tas ir apbrīnojami viņas vecumā. Zināms, ka ar vienu pensiju nav viegli iztikt, ja katru mēnesi jāpērk zāles, bet Austra nekad nežēlojas, viņa tik smaida un smaida. Ar vīru jūtamies ļoti pagodināti, ka Austra mūs ielūdza uz savu 90. dzimšanas dienu. Viņai vēlam labu veselību un dzīvotprieku vēl ilgi, ilgi.
