Dažkārt esmu iedomājies, kādēļ Latvijai nozīmīgākās dienas – Lācplēša diena un Latvijas Republikas proklamēšanas gadadiena – ir tieši novembrī, mēnesī, kad dienas gaisma ir pilna krēslas un bieži plosās skarbi vēji un lietus brāzmas. Šķiet, Dievs tā nolicis, lai mums no paaudzes uz paaudzi atgādinātu, ka Latvijas brīvība ir dārgi pirkta – par daudzu cilvēku ciešanām, pārdzīvojumiem un arī atdotajām dzīvībām.Dzīve pārdzīvojumus nav taupījusi arī Valkas pagasta “Āru” māju saimniekam Uldim Anžem, tomēr sirmais vīrs savos 84 gados joprojām jūtas apņēmības un spēka pilns. Mūža laikā daudz no savas enerģijas viņš gan ir atdevis zemes kopšanai, bet, sākoties Atmodai, bija starp pirmajiem zemniekiem atgūtajās senču mājās Sēļos, aktīvi piedalījās Latvijas Tautas frontes pasākumos, bet, kad veidojās zemessardze, iestājās tās rindās.“Mans princips ikdienā ir tāds –“ēdis vai neēdis, bet galvu turi augšā! Vadoties pēc tā, arī dzīvoju un strādāju, un tas man joprojām izdodas,” apliecina U. Anže.Nav bijis nieks, bet kulaka dēlsAtceroties savu pagātni, Uldis ar humoru bilst, ka nav bijis kaut kāds parasts laucinieks, bet kulaka dēls, tādēļ arī saņēmis šim statusam attiecīgu izturēšanos no padomju varas. 1949. gadā viņa ģimenei kā kulakiem trīs dienu laikā vajadzējis atstāt dzimtas mājas. Ģimenes locekļi devušies uz netālo Igauniju pie radiniekiem, bet pats Uldis toreiz pēc Bulduru dārzkopības tehnikuma beigšanas strādājis Gulbenes pusē. Citviet atradušies arī daži citi tuvinieki. “Daļa no ģimenes bijām izkaisīti dažādās vietās, un, domāju, tieši tas mūs paglāba no izsūtīšanas uz Sibīriju, jo citās vietās mūs nemeklēja,” atminas U. Anže. Tētis gan vairs tad nebija starp dzīvajiem. Viņa dienests Latvijas armijā, bet pēc tam pagasta vecākā postenis bija pietiekams iemesls, lai sarkanie mežabrāļi 1944. gadā viņu kopā ar brāli aizvestu uz mežu un nošautu. Tagad viņi atdusas Varoņu kapos Valkā.Piecdesmitajos gados pēc Staļina nāves Uldis atgriezās savās mājās. Kopsaimniecības direktors viņu iecēla par brigadieri. Vietējie partijnieki gan sacēla traci, ka brigādi komandē kulaka dēls, bet tā kā tā bija viena no labākajām, tad Uldis savā darbā palika un brigadiera pienākumus pildīja līdz 1972. gadam.Atmodas laikā viņš atguva savu zemi. Dēls Jānis sāka saimniekot “Kalniešos”, bet tēvs zemnieku saimniecību izveidoja “Ārēs”.Vērtējot mūsdienu dzīvi Latvijā, Uldis uzskata, ka valstsvīru darbība viņam atgādinot braukšanu no viena grāvja otrā. Pēc viņa domām, arī likumi bieži vien netiekot kārtīgi līdz galam izdomāti, kā tas bija pirmās brīvvalsts laikā. Tādēļ blēžiem ir iespēja saraust naudu. “Pirmās brīvvalsts laikā zinājām tikai vienu miljonāru Antonu Benjamiņu, nu varbūt vēl bija kāds bagāts cilvēks. Zinājām arī to, ka Benjamiņš daudz strādāja Latvijas labā un palīdzēja citiem. Tagad it kā cīnāmies ar trūkumu, bet avīzēs lasu, ka mums ir 600 miljonāru. Tas taču ir skaidrs, ka vairums šo bagātnieku naudu nav nopelnījuši, godīgi strādājot Latvijas labā,” spriež pensionārs.Svētkos uzvilks Latvijas karogu“Āru” saimnieks atzīst, ka, sākoties Atmodai, arī viņš bija pārliecināts, ka dzīve nākotnē virzīsies tikai uz augšu, tomēr ne viss notika, kā iecerēts. “Es domāju, ka kļūdas tika pieļautas likumdošanā. Daudz kas līdz galam nebija pārdomāts. It kā viss notika demokrātiski, bet privatizācijā daudz sagrābās bijušie kompartijas bosi, kuriem agrāk piederēja teikšana. Nu kā bijis, tā bijis. Es ļoti lielas cerības lieku uz tagadējo Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Varbūt viņam izdosies sakārtot valsti,” saka U. Anže.Ieminos, ka vilšanās daudziem likusi Latvijas valsts nozīmīgākos svētkus vairs par tādiem neuzskatīt, liela daļa zaudējusi arī ticību valstsvīriem un mūsu zemes izaugsmei. Uldis tam nepiekrīt. “Nekad nevajag nolaist rokas. Lai kā klātos, jādzīvo ar paceltu galvu. Tie ir mūsu svētki, un mums tie jāsvin. 11. novembrī atkal piedalīšos lāpu gājienā Valkā, lai pieminētu par Latvijas brīvību kritušos, bet 18. novembrī sētā uzvilkšu Latvijas karogu. Mums jāstāv par savu dzimteni, citādi to zaudēsim. Tagad pat – krievvalodīgie grib savai valodai panākt valsts valodas statusu. Nu tad nākamais solis varētu būt vēlme pasludināt mūsu valsti par Krievijas guberņu. To taču mēs negribam. Tādēļ par savu zemi jābūt modriem. Es savulaik, kaut būdams gados, iestājos zemessargos. Daudzi mana gadagājuma vīri iestājās. Sapratām, ka Latvijai jāpalīdz. Tai jāpalīdz arī šodien,” apliecina U. Anže.Gribu zināt, kur sirmais zemkopis smeļas tādu spēku un enerģiju. Viņš seko līdzi politiskajiem procesiem, arī mājās nesēd, bet pa dienu strādā savā zemē. “Jākustas un vēlreiz jākustas. Ja palikšu mierā un sākšu domāt par nespēku un kaitēm, tad cauri būs, bet tam nav laika. Darba ir līdz kaklam. Šodien izraku dārzā garšaugus, bet ir vēl citi darbi un darbiņi. Līdz salam viss jāuzspēj,” saka Uldis.
