Pašvaldību vēlēšanas ir beigušās, bet, ieskatoties internetā, tā vien šķiet, ka priekšvēlēšanu kampaņa tikai tagad sāk uzņemt apgriezienus. Tādas izjūtas pārņem, lasot dažādus komentārus, kuru autori, lai cik tas dīvaini nešķistu, ar pamatīgām samazgām cenšas apliet tieši uzvarējušo kandidātu sarakstu pārstāvjus. Tas notiek arī mūspusē. Vēl dīvaināk tas izskatās, ja zinām, ka šīs bija vismazāk apmeklētās vēlēšanas kopš brīvvalsts atjaunošanas, uz kurām neaizgāja pat puse vēlētāju. Savukārt no balsotājiem uzvarētājus ir izvēlējies tautas vairākums un acīmredzot ne bez iemesla. Liela daļa visvairāk balsu ieguvušo kandidātu ir darbojusies lēmējvarā arī agrāk. Tas nozīmē, ka cilvēki ir redzējuši un zina, ko viņi jau izdarījuši, un tieši par to atdevuši savas balsis. Var pieņemt, ka pašreizējie samazgu lējēji nemaz nav gājuši uz vēlēšanām un tagad izgāž dusmas par rezultātu, kas viņus neapmierina. Ja būtu ar tādu pašu niknuma kvēli devušies balsot, tad, iespējams, iznākums būtu citādāks, jo pat pašlaik konstatētie pārkāpumi nav tik būtiski, lai izmainītu rezultātus. Acīmredzot mūsu valstiņā veidojas (varbūt jau ir izveidojusies) vēl viena šķira, ko nemaz nezinu, kā definēt, varbūt nosaukt par ķērcējiem. Dzīve rāda, ka tieši vislielākie klaigātāji un ķērcēji, ka visi ir slikti un nekas nav labi, paši vismazāk ir kaut ko vērtīgu izdarījuši, jo parasti dzīvo pēc principa – man pienākas. Piemēram, attiecībā uz kārtējo pabalstu saņemšanu. Laikam pie tā jāpierod, kā darba laikā pie līdzās skanoša radio. Aktīvi darbojoties, cilvēki nemaz nedzird, ko tur saka.
