Viens ir darīt savu darbu, pavisam kas cits – stāstīt par to citiem. Šoreiz nedomāju sarunas pie kafijas ar draudzenēm, bet Karjeras nedēļas ietvaros satikšanos ar dažādu kursu Smiltenes mākslas skolas audzēkņiem. Bērniem jau teicu, ka otas un krāsas nu jau deviņus gadus esmu nomainījusi pret datoru, diktofonu un fotoaparātu. Praktiska darbošanās vienmēr ir aizraujošāka par monologu, tāpēc, lai parādītu vismaz kaut ko no savas ikdienas, ierosināju bērniem kopīgi doties ārā ne tikai fotografēties, bet arī pašiem iemēģināt roku šajā arodā.
Aptuveni puse no visiem klausītājiem acumirklī pacēla roku un aukstajā oktobra pēcpusdienā bija gatavi doties ārpus telpām. Sadalījāmies divās grupās – vieni, kuri atradīsies kameras priekšā, otri, kuri šo mirkli iemūžinās. Tā kā vairākums no feinajiem un atraktīvajiem bērniem bildes uzņem ar saviem telefoniem, interese paturēt rokās fotoaparātu bija ļoti liela. Vienu brīdi pat nācās gaidīt rindā. Kaut gan snīpji kļuva sārti un rokas aukstas, neviens nevēlējās doties atpakaļ uz nodarbībām mākslas skolā. Sākumā dažs bija apmulsis, bet pēc pārdesmit minūtēm jau idejas fotogrāfijām bija teju katram.
Laiks paskrēja nemanot, atpakaļceļā uz skolu ar bērniem pārrunājām dažādus tematus. Cits jau mani iepriekš bija saticis pasākumos Smiltenē, bet divas Blomes pamatskolas skolnieces atminējās, ka pirms kāda laika “Ziemeļlatvijā” atspoguļoju āra trenažieru atklāšanu pamatskolas sporta laukumā. Taču visneparastākais bija tas, ka daži mani uzrunāja par skolotāju. Gan bērni, gan es piedzīvoju ko jaunu, un ceru, ka arī viņiem šis notikums paliks atmiņā.
Tā kā šie bērni nelieto sociālos tīklus, publicēju vairākas fotogrāfijas no mūsu kopīgās darbošanās (cerams, ka vecāki mājās parādīs bērniem bildes, kas viņiem pašiem tik ļoti patika). Bilžu autori ir Smiltenes mākslas skolas audzēkņi.
