Strenču novadā jau vairākus gadus ir sirsnīga un vērtīga tradīcija adventes laikā rīkot labdarības koncertus, kuru apmeklētāji ziedo naudu dažādiem mērķiem.
Šajā adventē tādi koncerti Strenču novada kultūras centrā bijuši pat divi. Vispirms 27. novembrī labdarības koncertā “Iemāci baltajam dvēselē nākt” cilvēki saziedoja 406 eiro, lai Strenču mūzikas skolas 6. klases audzēkne Justīne Kleina tiktu pie jaunas vijoles.
Nežēlo ne laiku, ne enerģiju
“Vijole, piepalīdzot Justīnes skolotājai Edītei Kulbergai, jau ir noskatīta Rīgā un tagad tikai jādabū šurp,” stāsta Strenču mūzikas skolas direktore Ralda Ziemule. Varbūt tas pat būs izdevies līdz šodienai, kad Strenču novada kultūras centrā pulksten 18 sāksies Strenču mūzikas skolas Ziemassvētku koncerts un tad Justīne koncertā varētu spēlēt savu jauno vijoli.
Otrajā labdarības koncertā “No sirds…” Strenčos 4. decembrī saziedoti 310 eiro, lai palīdzētu astoņus gadus vecai meitenītei, agrāk Valmieras, tagad Īslīces SOS bērnu ciemata iemītniecei, informē šā koncerta iniciatore Strenču novada kultūras centra vokālā ansambļa vadītāja Lelde Poruka.
Jau rakstījām, ka meitenītes pamatslimība ir 1. tipa cukura diabēts un celiakija (cilvēki, kuriem ir celiakija, nepanes glutēnu – kviešu, rudzu un miežu olbaltumvielu). Jau iepriekš tika saziedota nauda modernam aparātam, ar kura palīdzību var noteikt meitenes cukura līmeni asinīs tikai vienu reizi divās nedēļās, nevis durot pirkstā līdz 10 reizēm dienā. Pēc L. Porukas teiktā, koncertā saziedotā nauda ir nepieciešama jaunā aparāta uzturēšanai, šās izmaksas mēnesī ir aptuveni 120 eiro.
“Saziedotie 310 eiro jau ir ieskaitīti Īslīces SOS bērnu ciemata kontā ar mērķi minētās meitenītes veselības uzturēšanai. Vēl pieteikušies vairāki uzņēmumi Vidzemē, kas vēlas ziedot un palīdzēt bērnam,” piebilst L. Poruka.
Strenču novada kultūras centra vadītājs Edijs Frīdenbergs novadā sācis strādāt šogad februārī un ir patīkami pārsteigts par novada cilvēku spēju saliedēties šādu labdarības koncertu rīkošanā, ieguldot brīvās stundas ārpus tiešā darba laika, enerģiju, entuziasmu un savus kontaktus.
Ja aicinās, palīdzēs
arī nākamgad
Ideju savulaik aizsāka Strenču novada kultūras centrs, konkrēti šās iestādes vadītāja vietniece Sarmīte Caune, un pirmā, kas iesaistījās un atbalstīja šo ieceri, palīdzot to īstenot, bija Strenču novada Sociālā dienesta vadītāja Agnese Valdēna. Pakāpeniski labdarības ideja uzrunāja arvien vairāk cilvēku. Piemēram, labdarības koncertu, kurā tika vākti ziedojumi vijolei, novada kultūras centram palīdzēja sarīkot novada biedrība “Šūpolēs” un Strenču mūzikas skola.
Koncertu, neprasot atlīdzību, vadīja smiltenietis Aigars Veldre un Strenču novada domes izglītības, kultūras un sporta speciāliste Liene Krūmiņa.
Otru labdarības koncertu, lai palīdzētu slimajai meitenītei, ierosināja sarīkot Lelde Poruka un Sarmīte Caune, kura ir lielākais šādu pasākumu ideju ģenerators un dzinējspēks.
“Vienmēr ir cilvēki, kuriem vajag palīdzēt, un ne vienmēr budžetos tam ir nauda. Tāpēc milzīgs paldies visiem, kuri gan iesaistījās šo labdarības koncertu organizēšanā, gan tajos uzstājās, gan ziedoja naudu! Tā nav, ka cilvēki ir kļuvuši bezjūtīgi. Ar viņiem viss ir kārtībā, un viņi ir gatavi palīdzēt,” uzsver E. Frīdenbergs.
Smiltenietis Aigars Veldre, kuru E. Frīdenbergs uzteic kā lieldraugu no kaimiņu novada, Strenčos kultūras pasākumu apmeklētājiem ir labi zināms, jo jau vairāk nekā piecus gadus vada novada valsts svētku svinīgo sarīkojumu. To viņš dara par atlīdzību, bet labdarības koncertu “Iemāci baltajam dvēselē nākt” vadīja bez maksas.
“Tas, ka neprasīju atlīdzību par šā koncerta vadīšanu, ir mans mākslinieciskais ieguldījums labam mērķim, nemazinot atbildību. Proti, tas nenozīmē, ka es sliktāk izdarīju savu pienākumu. Ja katrs iegulda kaut mazumiņu, tad kopā arī sanāk labdarība,” uzsver A. Veldre un piebilst, – ja viņu arī nākamgad aicinās uz Strenčiem vadīt labdarības koncertu, viņš brauks un atkal izdarīs savu darbu bez atlīdzības.
VIEDOKLIS PAR LABDARĪBU
Liene Krūmiņa, Strenču novada domes izglītības, kultūras un sporta speciāliste:
– Es nemeklēju cilvēkus, kuriem palīdzēt. Viņi atnāk paši, un tas notiek ļoti dažādos veidos. Adventes laiks sakrīt ar manu dzimšanas dienu (28. novembrī – redakcijas piezīme), un man ir nostāja, ka dzimšanas dienā dāvinu arī es, nevis tikai man, un vienmēr atrodu kādu, kam palīdzēt. Piemēram, pagājušajā gadā satiku ģimeni, kurai bija ļoti nepieciešams finansiāls atbalsts, un jebkuru, kurš gribēja pasniegt man dāvanu manā dzimšanas dienā, aicināju: “Nepērciet man dāvanas, to, ko gribu, varu nopirkt pati, bet dāvināsim šai ģimenei!” Ieliku savu vēstījumu Facebook. Arī kolēģi nenāca mani sveikt ar ziediem, atnāca, nolika naudiņu, un es to aizskaitīju šai ģimenei. Cilvēks, kuram palīdzēt šogad, uzradās nejauši tieši manas dzimšanas dienas priekšvakarā lielajā “Maxima” veikalā. Paskatījos atpakaļ un ieraudzīju kādu omīti. Skatos, viņa uz kases letes uzlikusi divas nocenotas maizītes un desiņu, skaita kapeiciņas un grib maizīti likt atpakaļ. Acīmredzot nesanāk nauda. Sapratu, ka tas šogad ir mans cilvēks, kuram palīdzēt, un saku viņai: “Šodien ir pirmā advente, rīt man ir dzimšanas diena, vai drīkstu samaksāt jūsu vietā?” Tantuks raud, atdošot man naudiņu kādreiz. Atbildu: “Nē, nē, ir taču pirmā advente.” Lai šādi palīdzētu citiem, gan ir vajadzīga drosme. Tikpat labi viņa man varēja teikt, ko es iedomājos. Ir svētīgi adventes laikā darīt labu, dot labu, vākt naudu, palīdzēt citiem, kaut vai novadīt koncertu bez atlīdzības. Man tas šķiet pašsaprotami.