Jaunajā mācību gadā Annija Lukaševica otru reizi sēdīsies Smiltenes ģimnāzijas 11. klases solā, lai atgūtu iekavēto, bet viņas bijušie klasesbiedri tikmēr jau gatavosies izlaiduma eksāmeniem.Pie vainas ir gandrīz gads Krievijā, taču Annija neko nenožēlo. Viņa ieguvusi jaunus draugus daudzās pasaules valstīs, kļuvusi patstāvīgāka un secinājusi, ka spēj viena dzīvot svešatnē un būt projām no mājām, ka neviens nepalīdz un pašai jātiek galā ar savām problēmām. Turklāt 17 gadus vecā jauniete tagad daudz labāk runā krieviski, kā arī uzlabojusi angļu valodas zināšanas.Krievijas pilsētā Ņižņijnovgorodā Annija nokļuva pērn vasarā, 23. augustā, kā organizācijas “AFS Latvija” jauniešu apmaiņas programmas sūtne. Šajā piektajā lielākajā Krievijas pilsētā smilteniete mācījās 126. vidusskolā un dzīvoja vietējo iedzīvotāju Natālijas un Vladimira ģimenē. Mājās Annija pārradās tikai šovasar, 28. jūnijā. Visus iepriekšējos 10 mēnešus jaunietes vienīgais saziņas līdzeklis ar vecākiem un draugiem Latvijā bija skaips un sociālie tīkli.Māju pietrūka, atzīst Annija. Visgrūtākās bijušas pirmās nedēļas Krievijā, kad sazināšanās lielākoties notikusi ar žestiem valodas barjeras dēļ, un Ziemassvētku laiks, jo pareizticīgie tos svin citā laikā, 7. janvārī. Tā nu 24. decembrī latviešu meitene sēdējusi skolas solā tālu projām no Latvijas, bet mamma rakstījusi, ka mājās tiek rotāta Ziemassvētku eglīte un cepti pīrāgi. Vakarā Annijas viesģimene centās viešņu iepriecināt – pasūtīja suši un palika dāvanas zem eglītes. Ilgas pēc mājām rimušas, un kopumā gads Krievijā aizvadīts kā aizraujošs piedzīvojums.
Joks pārtapa īstenībāTad, kad Annija izlēma iesaistīties “AFS Latvija” jauniešu apmaiņas programmā, viņa varēja izvēlēties jebkādu valsti pasaulē. Kārots galamērķis bija Itālija. Tomēr krievu valodas skolotāja Ārija Veitmane ieteica Krieviju, kas “AFS Latvija” sadarbības piedāvājumā bijis jaunums. Sākumā Annija mammai aiznesa parādīt lapu ar informāciju, pa jokam rādot, kur varētu aizbraukt, taču beigās joks pārvērtās par īstenību.Tagad Annija savai skolotājai par šo ierosinājumu saka paldies, jo daudz redzējusi un krievu valodu iemācījusies jau tik labi, ka pirmajās nedēļās Latvijā nācies vairāku vārdu nozīmi domās tulkot no krievu valodas uz latviešu. “Krieviju izvēlējos tāpēc, ka padomāju par krievu valodas prasmi. Domāju, ka nākotnē to vajadzēs daudz, un krievu valodas zināšanas ir liels pluss,” uzskata Annija.Ņižņijnovgoroda atrodas Krievijas Eiropas daļā, pie Okas ietekas Volgā, un, lai tur nokļūtu, no Krievijas galvaspilsētas Maskavas jābrauc ar vilcienu aptuveni 400 kilometru.Skaista pilsēta, un cilvēku tur ir daudz vairāk nekā Rīgā, iespaidos dalās Annija. Iedzīvotāji pārvietojas gan ar metro, gan maziem satiksmes busiņiem. Smiltenieti ļoti pārsteidzis tajos redzētais, proti, pasažieri no aizmugures “ķēdītē” padod naudu biļetei cits citam rokās un tieši tāpat saņem atpakaļ biļeti. “Cilvēki tur (Ņižņijnovgorodā – redakcijas piezīme) ir tādi paši kā mēs, tikai sirsnīgāki, – kad satiekas, sabučojas. Mēs, latvieši, esam vēsāki. Krievijā cilvēki arī atklātāk jautā par daudzām lietām, piemēram, par ģimenes statusu, kur katrs strādā, cik nopelna. Mums tā nav pieņemts jautāt,” stāsta Annija.Par Latviju un latviešiem vismaz sastaptajiem ņižņijnovgorodiešiem esot priekšstats, ka ne paši latvieši, ne latviešu valoda daudz neatšķiras no krieviem un viņu valodas. Tad nu Annija skaidrojusi, ka tā nav, ka Latvijai ir sava nacionālā kultūra un savs karogs.Sarunās pieminēta arī politika un apspriesta situācija Ukrainā. Pie Annijas, zinot, ka viņa ir ārzemniece, pienākusi pat sveša sieviete un sūrojusies, kāpēc visa Eiropa domā, ka krievi vienmēr pie kaut kā ir vainīgi. “Viņi paši saka, ka ne pie kā nav vainīgi. Putinu krievi slavē, saka, ka viņš ir ļoti labs prezidents,” taujāta par šo tēmu, atteic Annija.Bijušās Padomju savienības uzvara Lielajā Tēvijas karā joprojām Krievijā ir vieni no vērienīgākajiem svētkiem, ko atzīmē 9. maijā. Annija kopā ar savu viesģimeni izgājusi pastaigāties un ielās redzējusi kara veterānus. Cilvēki viņiem dāvinot ziedus, kopā fotografējoties. Notiek koncerti, kuros uzstājas populāri mūziķi. Arī Ņižņijnovgorodā neiztrūkstoša ir karaspēka parāde un salūts.
Aizved pat uz SurgutuPar to, lai apmaiņas skolēni par Krieviju uzzinātu pēc iespējas vairāk un redzētu vairāk, parūpējās arī organizācija “AFS”. Visi ārzemju jaunieši no “AFS” apmaiņas programmas, kuri tobrīd uzturējās Krievijā, brīvlaikos tika aizvesti ekskursijās uz Maskavu, Sanktpēterburgu un Surgutu Sibīrijā, Hantu – Mansu autonomajā apvidū.Spilgtākie iespaidi Annijai ir par Surgutā redzēto. Vietējie iedzīvotāji vasarās dzīvo jurtās, bet ziemā – koka namiņos. Ziemeļbrieža gaļu ziemā uzglabā improvizētā ledusskapī, mazā koka būvītē. Ārzemju jauniešus hanti viesmīlīgi pacienāja ar vietējiem ēdieniem un izvizināja ar ragavām. Maskavā Annija bija jau trešo reizi (iepriekšējās reizēs – kopā ar klasi un no Smiltenes ģimnāzistu brauciena uz sadarbības skolu Krievijas pilsētā Kirovā), tādēļ iespaidiem vairs nebijis pirmās reizes spilgtuma. Ļoti patikusi arī skaistā Sanktpēterburga, kur jauniešiem izrādīta gan Ermitāža, gan pilis un tilti pār Ņevu.Piedevām Annija viena pati ar vilcienu aizbrauca uz Kirovu pie draudzenes, ar kuru sapazinās abu skolu pieredzes apmaiņas vizīšu laikā. Draugi citos kontinentosNo mācībām brīvo laiku Ņižņijnovgorodā Annija veltīja arī savam hobijam volejbolam un kādā sporta centrā sāka trenēties vietējā meiteņu volejbola komandā. Pat paguva piedalīties divās sacensībās un kopā ar komandas biedrenēm izcīnīja godalgotas vietas.“Foršas meitenes. Sadraudzējos un joprojām uzturam kontaktus. Sadraudzējos arī ar pārējām meitenēm no “AFS”, kuras bija Ņižņijnovgorodā no Amerikas, Meksikas, Ungārijas un Šveices. Satikāmies gandrīz katru dienu, kopā gājām ārā pastaigāties. Daudzi krievu vienaudži savukārt ļoti daudz mājās mācās. Es prasu kādam klases biedram, – ko tu dari? Viņš atbild, ka jāpilda mājas darbi, šodien nevarot iziet ārā,” stāsta Annija. Papildu volejbolam viņa dejoja tautiskās dejas un uzstājās koncertā.Izglītības sistēmā, salīdzinot ar Latviju, lielu atšķirību neesot, tikai dažās lietās disciplīna esot stingrāka. Piemēram, lai skolēns izietu no klases, esot jāpaceļ roka. Annija priecājas, cik viesmīlīgi viņu uzņēmusi viesģimene. Viņas otra mamma Ņižņijnovgorodā Natālija ir tautas deju skolotāja, bet tētis Vladimirs – uzņēmējs. Annija ļoti sadraudzējusies ar viņu meitiņu Maiju, 3. klases skolnieci, un ar lepnumu jutusies kā vecākā māsa. Savukārt Maijas brālis pats bijis “AFS” apmaiņas programmā Somijā, un Annija viņu satikusi tikai īsu brīdi pirms savas aizbraukšanas.“Paldies manai ģimenei un radiniekiem, kuri mani atbalstīja, un paldies skolotājai Ārijai Veitmanei, kura mani iedrošināja. Tas bija vērtīgs gads, kurā ieguvu lielu pieredzi,” pateicas Annija.
