Saeimas atlaišana. Referendums. Tieši tādas pašas jaunas Saeimas vēlēšanas. Parakstu vākšana. Referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu. Parakstu vākšana par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem. Būs vēl viens referendums. Un visur tērē miljonus no mūsu nodokļiem. Par brīvu taču parakstus neviens nevāks – visi par algu. Bet vai man kāds pajautāja, kas man ir svarīgāk – lai man piešķirtu vēl lielāku dzīvokļa pabalstu vai lai man atsūta tiesas lēmumu par izlikšanu krievu valodā?Tāda sajūta, ka Latvijas Republikas valdībai vairs nav citu problēmu: visas rūpnīcas ir atjaunotas, bezdarba nav, tauta ir paēdusi.Protams, ka tādā pilsētiņā kā Seda, kur dzīvo 80 % cittautiešu, pensionāri, nav iespējams iemācīties latviski, jo viņi nav beiguši skolu Latvijā (mūsu latvieši runā krieviski). Bet vai kāds no mums var sūdzēties, ka ar viņu krieviski runāt atsakās ārsti, sociālie darbinieki, ierēdņi? Es par tādu gadījumu neesmu dzirdējusi. Un vai pilsoņiem ir lielāka pensija?Jaunībā esmu beigusi arodskolu (kas vidējs starp mašīnrakstītāju un grāmatvedi) ar latviešu valodas apmācību. Sedā, kur kūdras rūpnīcas kantorī strādāja pārsvarā nediplomētas grāmatvedes, protams, es nebiju vajadzīga. Vēlāk neklātienē pabeidzu Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju – arī ar latviešu valodas apmācību. Tolaik Sedā strādāja speciālisti, kuri beiguši kūdras tehnikumu, bet bez latviešu valodas zināšanām. Protams, es Sedai kļuvu nevajadzīga, jo man esot, kas prātā, tas uz mēles. Biju spiesta aiziet strādāt pie latviešiem.Valkas meliorācijas “PMK-28” kolektīvs saņēma mani atplestām rokām – es viņiem nebiju konkurente un viņiem bija vienalga, kas man uz mēles. Neskatoties uz to, ka es vēl biju meliorācijā galīga nepraša, bez darba pieredzes, viņi mācīja mani darbam. Uz mūžu palikšu pateicīga par pacietību. Bet ar darbu vadītāju R. Kauliņu (lai viņam vieglas smiltis) mēs darba vajadzībās bijām izbraukājuši visu Valkas rajonu. Diez vai vēl kāds cilvēks pārzina rajona vēsturi. Viņš man parādīja un pastāstīja par katru rajona akmentiņu, koku un ēku ar vēsturisku nozīmi. No mājām bija atvedis K. Ulmaņa laika žurnālus “Atmoda”, es tos izlasīju un iemīlējos Latvijā. Un vai bija iespējams neiemīlēties, ja man, krievietei, latviešu kolektīvā bija labāk nekā krievu? Man ir ļoti žēl, ka kopš Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas un kolhozu likvidēšanas es Valkas rajonam vairs nebiju vajadzīga. Es nevarēju strādāt kā citi melioratori par mērnieku, jo nebiju pilsone. Nevarēju arī uzsākt biznesu, jo privatizācijas sertifikāti bija sadalīti 1:5 nepilsoņiem un pilsoņiem. Man nebija par ko privatizēt dzīvokli, lai piedāvātu bankai par ķīlu un saņemt kredītu biznesam. Tad kam man tagad pilsonība, kad veselības nav ne par mērnieku strādāt, ne biznesu uzsākt? Politiķi tēlo, ka rūpējas par savu tautu: “Latvieši! Visi ejiet, lai pateiktu “nē” krievu valodai, bet jūs, krievi, lai pateiktu “jā”!” Un uz laiku visi aizmirsa, ka nav par ko nopirkt zāles vai pārtiku.Kad strādāju kolhozā “Ēvele”, priekšsēdētājs V. Zīvers vienmēr aizstāvēja mani, kad kolēģi pārmeta, ka slikti zinu latviešu valodu: “Lai cilvēks runā savā dzimtajā valodā!” Viņš cienīja manu tautību, vai es varēju necienīt viņa valodu? Es biju uzsākusi vēl neatlaidīgāk mācīties latviešu valodu, vēsturi un mākslu. Ņēmu Ēveles bibliotēkā I. Ziedoņa dzejoļu grāmatas un tulkoju tās krieviski. Mani tulkojumi bija publicēti krievu laikrakstos. Ne priekšsēdētājam, ne man nebija vajadzīgi referendumi un aicinājumi cīnīties par savu valodu.Jau tolaik gudrie zināja teikt, ka latviešiem un cittautiešiem ir jāciena citam citu. Mēs iztiekam bez miljoniem no valsts budžeta.Ēvelieši bija tieši tādi, kā es – kas prātā, tas uz mēles. Man Ēvelē bija tik labi, ka es savai mazmeitai Violetai 1994. gadā piešķiru otru vārdu – Evelīna. Ēvelieši, tas ir jums par godu!Vai tagad man Latvijas Republikas pilsonība ir vajadzīga, kad dzīve nodzīvota par velti?Bet latviešiem par godu es kopš 1993. gada piešķiru sev latviešu pseidonīmu.Valda Strēlniece
