Smiltenes tehnikums šogad var lepoties ar vēl kādu faktu, ne tikai savas mācību bāzes modernizācijā ieguldītajiem teju deviņiem miljoniem eiro. Ir apritējuši 70 gadi, kopš šajā profesionālās izglītības iestādē var apgūt veterinārmedicīnas mācību programmu.
Šo notikumu Smiltenes tehnikums atzīmēja, piektdien sarīkojot veterinārmedicīnas mācību programmas 70 gadu jubilejas semināru un ielūdzot uz to tagadējos un bijušos pasniedzējus, absolventus un sadarbības partnerus.
Noturējis cilvēciskais faktorsViesiem tika izrādīta pēc modernizācijas augstu līmeni ieguvusī Smiltenes tehnikuma veterinārmedicīnas programmas mācību bāze, tai skaitā veterinārā mācību klīnika mazajiem dzīvniekiem, ko vada veterinārārste Līga Strode. Lekcijās semināra dalībnieki varēja uzzināt par veterinārārsta asistenta profesijas lomu mūsdienu veterinārmedicīnā un Smiltenes tehnikuma sadarbību ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes veterinārmedicīnas fakultāti, tāpat – par nākamo veterinārārstu asistentu sadarbību ar prakses vietām un praktizēšanos veterinārmedicīniskās aprūpes uzņēmumos.Šobrīd Smiltenes tehnikums piedāvā apgūt veterinārmedicīnas mācību programmu ar kvalifikāciju “veterinārārsta asistents”. 70 gadu laikā šī vidējās profesionālās izglītības programma ir mainījusi savu nosaukumu tikai trīs reizes, atklājot jubilejas semināru, savā uzrunā uzsvēra Smiltenes tehnikuma direktors Andris Miezītis.Veterinārā nodaļa Smiltenes tehnikumā tika nodibināta 1945. gadā. Toreiz programma saucās “veterinārfeldšeris”. “Kā varējām veterinārmedicīnu noturēt 70 gadus? Domāju, tas ir cilvēciskais faktors, – ir spēcīgi pasniedzēji no paaudzes uz paaudzi un varoši audzēkņi, kuri grib apgūt veterinārmedicīnu. Un vēl ļoti palīdz vide. Atrodamies Smiltenes muižā, kurai ir spēcīga aura. To pats kā audzēknis izjutu, mācoties no 1968. līdz 1972. gadam,” teica A. Miezītis. Viņš Smiltenes tehnikumā ieguva zootehniķa kvalifikāciju.
Pieprasītāki – suņu un kaķu dakteriPēdējo gadu laikā Smiltenes tehnikumā ir notikušas ievērojamas pārmaiņas, kas pārsteidza piektdien uz jubilejas semināru ieradušos skolas absolventus un bijušos pasniedzējus, arī smiltenieti Veltu Rāceni. Viņa Smiltenes tehnikumā mācīja veterinārmedicīnu no 1962. gada līdz 1992. gadam.“Tā, kā ir te, pat slimnīcās nav. Es tajos laikos ar šādām iekārtām nemācētu strādāt. Vienīgi žēl, ka te vairs neārstē lielos dzīvniekus, kā bija mūsu laikā, jo govju mākslīgo apsēklošanu no plakātiem nevar iemācīties,” pēc tehnikuma mācību klīnikas apskates “Ziemeļlatvijai” teic V. Rācene.Jubilejas pasākuma viesis bija arī Smiltenes tehnikuma sadarbības partneris, Smiltenes pagasta zemnieku saimniecības “Braslas” saimnieks Pēteris Bērziņš. Z/s “Braslas” ir specializējusies piena lopkopībā un atvēl savā saimniecībā praktizēties tehnikuma audzēkņiem, kuri mācās veterinārmedicīnas programmu.Arī P. Bērziņš līdz ar citiem jubilejas semināra viesiem apskatīja Smiltenes tehnikuma jauno veterinārmedicīnas mācību bāzi. “Tas, ko tehnikums ir sarūpējis saviem audzēkņiem, ir grandiozi. Agrāk veterinārārsta aprīkojums bija klausule un ar, ko vēnā ielaist zāles. Tagad ir iespējams veikt asins analīzes, diagnosticēt slimības,” uzteic “Braslu” saimnieks.Smiltenes tehnikuma 1990. gada absolvente, tagad Limbažu pusē praktizējošā lielo dzīvnieku (mājlopu) veterinārārste Arta Kalniņa gan ievērojusi, ka tagad skolas mācību bāze ir pakārtota mazo dzīvnieku – suņu, kaķu un tamlīdzīgi – ārstēšanai. “Mūsu laikos, kad mācījos tehnikumā, bija tikai lielie dzīvnieki, un tikai varbūt pieci procenti – kāds kaķis un tamlīdzīgi. Drīz jāiet pensijā, un domāju, vai būs kāds lielo dzīvnieku dakteris, ko atstāt savā vietā,” spriež A. Kalniņa. Viens no pasākuma viesiem, Smiltenes tehnikuma 1954. gada absolvents, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes asociētais pensionētais profesors Edgars Liepiņš šo tendenci veterinārārstu specializācijā skaidro ar lielo lauksaimniecības dzīvnieku trūkumu Latvijā. “Taču pēc sīkdzīvnieku ārstēšanas ir pieprasījums. Rīgā vien ir vairāk nekā 100 privātās klīnikas, kur pieņem tikai suņus, kaķus, krokodilus un čūskas,” skaidro E.Liepiņš.
