Biji uz izrādi? Kā patika? Šie šajās dienās ir jautājumi, ko, šķiet, visvairāk dzird pārrunājam, kad cilvēki Valkā satiekas. Jā, svētdienas izrāde Valkas kultūras namā pašlaik ir apspriestākā tēma. Arī es tur biju, un arī man ir savas domas, sajūtas un vērtējums. Kā ikvienam, kurš ietilpa kultūras nama zālē, jo, izrādās, daudzi šoreiz, ja iepriekš biļete nebija iegādāta, nemaz vairs nevarēja uz izrādi tikt.
Jāatzīst, ka pirms tam pārāk lielas ilūzijas neloloju vairāku iemeslu dēļ, bet varbūt tieši tāpēc izrāde, ko Nacionālā teātra direktors Juris Rubenis precīzi nodefinēja kā montāžu, mani tik ļoti saviļņoja, ka pat varu droši teikt – jutos ļoti lepna par to, ka Valkā kas tāds iespējams. Jā, parādiet mazpilsētu, kur vēl ko tādu var dabūt gatavu! Šī nu ir tā reize, kad Valkas mēra Kraukļa īpašība, ko latvieši mēdz apzīmēt “ja pa durvīm izraida, pa logu atpakaļ ielīdīs”, vainagojusies ar grandiozu panākumu. Pierunāt, pārliecināt un panākt, ka izrāde Valkai tiek akceptēta, uzrakstīta, iestudēta un finansiāli no valsts apmaksāta, nav nieka lieta. Mazliet neiespējamā misija, par ko, visticamāk, nu brīnās arī pats Rubenis, scenārists Liniņš un režisors Silakaktiņš. Neesmu runājusi ar aktieriem, bet pieļauju, ka viņi arī brīnās, kā tādā mazā Valkā ko tādu dabūja gatavu! Jā, šī nu ir tā reize, kad trāpīts desmitniekā, jo vēsturi pasniegt tā, lai cilvēki izprastu un atcerētos notikumus un tas aizskartu līdz sirds dziļumiem, ir tāda pat neiespējamā misija kā vienai pilsētai panākt, ka Nacionālajā teātrī iestudē pasūtījuma izrādi.
Es esmu studējusi vēsturi. Iespējams, tas nebija mans īstais aicinājums. Protams, ka nebija, taču, domāju, man piekritīs pat īstie vēstures spečuki, ka izprast, kas šajā laika posmā ap Latvijas valsts dibināšanu Latvijā norisinājās, ir ļoti sarežģīti. Cilvēki patiešām maz zina par Pirmā pasaules kara laiku un to, kāda vara Latvijā toreiz bija. Mani patiešām pārsteidza, cik meistarīgi izrādē šie fakti tika pasniegti – vizuāli, caur galveno varoņu likteņiem, vēsturisko personāžu dialogiem un paša scenārista komentāriem. Un tas nostrādāja! Domāju, esam nez cik reižu dzirdējuši, ka Valkā dzima ideja par Latvijas kā neatkarīgas valsts izveidi, ka Valka tika atdota igauņiem un cilvēkiem bija jāatstāj savas mājas, bet pa īstam to daudzi saprata tieši svētdien, kad šo vēstures posmu izspēlēja aktieri, izdziedāja Valkas vīri. Ak, kā viņi dziedāja! Tik spēcīgi, ar tādu patiesumu, ka uz mirkli pat šķita – viņi ir tie latvju strēlnieki, kas iekļuva vēstures dzirnās, kas tos samala kā putekļus. Neīstā laikā piedzimuši. Un vēl man bija sajūta – ja tagad būtu jācīnās par Latviju, viņi cīnītos! Un pagaistu visas nebūšanas – gan saimnieciskās neizdarības, gan bardaks veselības aprūpē un pie varas esošo savtīgums. Brīdī, kad būtu jācīnās par savu zemi un brīvību, tas viss paliktu otrā plānā.
Ak, jā, un ļoti, ļoti jauki būtu, ja Juris Rubenis izdomātu, ka šī izrāde Nacionālajā teātrī ir jāizrāda vēlreiz, lai to noskatītos vidusskolēni un viņu skolotāji. Tā radītu paliekošu izpratni un būtu daudz efektīvāka par vienkārši faktu iekalšanu pirms eksāmena.
