Otrdien, dodoties uz darbu, gribot negribot nācās lūkoties uz valsts karogiem sēru noformējumā. Melnās lentītes atgādina par Latvijas okupāciju pirms 74 gadiem. Protams, padomju laikā šo jēdzienu izrunāt attiecībā uz Latviju bija milzu grēks. Pirmā publiskā informācija par to izskanēja Padomju Latvijas Radošo savienību plēnumā 1988. gada 2. jūnijā no politisko notikumu apskatnieka Mavrika Vulfsona mutes. Šo dienu atceros tāpēc, ka mēs – grupa Latvijas fotogrāfu – piedalījāmies kādā privātā tusiņā Siguldā. Vakarpusē pie mums ieradās plēnuma dalībnieks fotogrāfs Jānis Krūmiņš, un tā arī uzzinājām šo informāciju, kas tolaik līdzinājās negaidītam bumbas sprādzienam. Tās ir tikai nelielas personīgas atmiņas. Protams, lielā Krievija okupācijas faktu joprojām neatzīst, jo mēs Padomju Savienībā “iestājāmies brīvprātīgi”, sagaidot krievu tankus ar ziediem. Tolaik neviens nezināja par Molotova – Ribentropa paktu un tā slepenajiem pielikumiem, kas Eiropu sadalīja ietekmes zonās. Baltijas valstu okupācijai pasaule pievērsa maz uzmanības, jo to aizēnoja fakts, ka 1940. gada 14. jūnijā vērmahts bija iegājis Parīzē. Diemžēl vēstures ratu pagriezt atpakaļ nav iespējams, tāpat kā labot izdarītās kļūdas. Piemēram to, ka prezidents Kārlis Ulmanis radio norunāja savu samierniecisko sakāmo, teikdams, lai Latvijas pilsoņi neuztraucas un ienākušo Krievijas armiju uztver kā draugus. Labi zinām, ar ko tas beidzās, kaut gan Latvijas armija bija gatava savu valsti aizstāvēt ar ieročiem rokās. Somija izvēlējās citu ceļu un savu valsti saglabāja. Vēstures notikumi jāpatura prātā, jo Krievijas metodes nav mainījušās, vien kļuvušas rafinētākas atbilstoši laikmetam. Visi, kuri Putinam nepiekrīt, ir fašisti un nacisma atjaunotāji.
