Tuvojas 16. marts. 1952. gadā organizācijas “Daugavas vanagi” nodibinātā kritušo leģionāru piemiņas diena tagad ir politizēta un kļuvusi par iespēju neatkarīgās Latvijas pretiniekiem skaļi paust savu nepatiku pret valsti. Tagad jau pierasts, ka ik gadu pirms šī datuma sarosās dažādi antifašistu grupējumi un nacionālie spēki un tad pie Brīvības pieminekļa Rīgā dara, ko iedomājušies.Ik gadu arī medijos ir skaidrots, kas patiesībā ir šī diena. Otrā pasaules karā 1944. gadā Austrumfrontē pie Veļikajas upes abas leģionāru divīzijas – 15. un 19. – sīvā cīņā pret Sarkano armiju iekaroja stratēģiski svarīgu augstieni, bet drīz vien sarkanarmieši to atkal atguva. Kaujās krita daudzi leģionāri, un līdz pat šodienai vēl dzirdami strīdi par to, vai lielais upuru skaits nav bijis veltīgs. Kārtējais pierādījums par latviešu tautas asiņaino likteni, kad puiši tika iesaukti gan vācu, gan krievu armijā, un toreiz nevarēja pateikt – tas nav mans karš. Veltīgi to ik gadu arī atgādināt, jo mītiņotājus ar plakātiem vēsturiskie fakti maz interesē. Aiz saukļiem pret fašisma slavināšanu patiesībā slēpjas zaļo cilvēciņu gaidītāji.Šis gads ir īpašs, jo Latvija ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Tādēļ iespējamas vēl skaļākas klaigas pie pieminekļa. Var jautāt, vai nebūtu laiks aizliegt šādus mītiņus un tā rīkotājus arestēt. Šo jautājumu uzdeva arī Romualdam Ražukam viņa vizītes laikā Kārķos. Viņš atbildēja, ka Latvija ir demokrātiska valsts un katram ir tiesības paust savu viedokli. Tā tas ir visās demokrātijās. Ko pārstāv šie bļauri? Varu, kas necieš pretimrunāšanu. Borisa Ņemcova slepkavība to apliecināja.
