Aizvien biežāk medijos redzam mediķu sejas, tostarp arī ministri Ingrīdu Circeni, kuras paustās domas dažkārt ir pretrunīgas. No vienas puses viņa slimnīcu vadītājiem pārmet sliktu menedžmentu un neprasmi saimniekot, tas ir, plānot finanšu līdzekļu tēriņus. No otras puses viņa atzīst, ka valsts piešķirto līdzekļu ir daudz par maz. Ko gan var plānot mazo slimnīcu vadītāji, ja viņu vadītajām iestādēm naudas pietiek nedaudz vairāk kā pusgadam? Un tā visu laiku, gadu no gada. Taču slimnīcas cenšas palīdzēt visiem pacientiem.Ārsti katru dienu redz, cik patiesībā mūsu iedzīvotājiem ir kritisks veselības stāvoklis, slimības ir smagas un ielaistas, kas prasa dārgu un ilgstošu ārstēšanu. Iedzīvotāju maksātspēja ir tik zema, ka viņi baidās nokļūt slimnīcā, jo nevar samaksāt gandrīz 10 latus par vienu dienu slimnīcā. Mediķiem zemā atalgojuma dēļ trūkst motivācijas strādāt šajā valstī, jo īpaši neatliekamās palīdzības slimnīcās. Še mēs skaidri redzam, kāda ir realitāte Latvijas veiksmes stāstam par iziešanu no krīzes. Lieki teikt, ka valsts veselībai var atļauties tērēt ievērojami mazāk nekā Igaunijā un Lietuvā. Diezin vai kādu pārliecināja veselības ministres situācijas skaidrojums pagājušo piektdien LNT rīta ziņās. Skaidrs, ka veselības aprūpe valstī ir noplicināta. Tarifs, pēc kura valsts maksā slimnīcām, neatbilst reālajām izmaksām. Faktiski valsts ne tuvu nespēj nodrošināt to, ko ir solījusi. Varbūt taisnība tiem mediķiem, kuri teic, ka viss atrisināsies pats no sevis un strīdi par naudu kļūs lieki, jo daudzviet cilvēki mirst divas un pat trīs reizes vairāk nekā piedzimst.
