Vienmēr diskutabls ir jautājums, cik lielā mērā cilvēkam izrādīt citiem ļaudīm savus vaļaspriekus – rokdarbus, dzejošanu, zīmēšanu, gleznošanu un tamlīdzīgi. Hobija līmenis pārsvarā nenozīmē Mākslu ar lielo burtu, kas spēcīgi iedarbojas uz cilvēka maņām, rosinot domāt, just un paceļot mūsu sajūtas augstākā pakāpē.Interneta žurnāls “Satori” savulaik rosināja uz diskusiju definīcijas meklējumos, kas īsti ir māksla, un tostarp citēja klasiķus, arī rakstnieku Oskaru Vaildu, kurš uzskatījis: “Māksla ir saasinātākais individuālisma veids, kādu pasaule jebkad ir pazinusi”. Tātad, – jo lielāka personība ir indivīds, jo izcilāki ir viņa darbi.Literatūrā, mākslā, kino, teātrī man patīk viss, kas ir sarežģīti, kas rosina domāt, uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tādu darbu meklējumi ir katra cilvēka individuālais ceļš. Dzīvojot ārpus lielām pilsētām, jārēķinās, ka publiskajā telpā šī ir diezgan neaizpildīta niša. Piemēram, Smiltenē nav pat telpu izstāžu zālei, kas jau tālāk varētu strādāt, eksponējot profesionālu mākslinieku darbus.Tāpēc iepriecina ik reize, kad arī mūsu novados uzzibsnī kāds salīdzinoši spilgts notikums, ko turklāt sagādājuši vietējie cilvēki, piemēram, profesionālas mākslinieces smiltenietes Lindas Ziediņas gleznu izstādes atklāšana. Nesen patīkams pārsteigums bija launkalnietes Signes Lielpēteres sacerēto dziesmu autorkoncerts – izjusts, uzrunājošs un ieklausīšanās vērts. Paldies cilvēkiem, kuri iedrošināja Signi dot iespēju dzirdēt viņas radītās dziesmas citiem, jo pagaidām ne diskā, ne sociālajos tīklos tās nav pieejamas. Varbūt mūsu pusē ir vēl citi tīrradņi, kuri dažādu iemeslu dēļ netiecas pēc publicitātes. Tomēr ik darbs, kas tiek radīts, būtu pelnījis iespēju iznākt gaismā un tapt novērtēts. Viendienītes pazudīs, vērtības paliks.
