Valkas pagasta Sēļu iedzīvotāja pensionētā skolotāja Maruta Līce ciemata dzīves ritumu labi pārzina vismaz divās paaudzēs, bet vēl senākus laikus precīzi atceras no toreizējo laikabiedru stāstītā.
Notikumiem un pārdzīvojumiem bagāts ir bijis arī viņas dzīves gājums, kurā daudzi gadi pavadīti kā vācu valodas pasniedzējai klases priekšā. Tagad viņas skolēni jau ir izauguši un daudzi dzīvē līdzi paņēmuši pedagoģes labsirdību un cenšanos izprast citus. Savukārt tiem, kuri tagadējās brīvvalsts laikos devušies peļņā uz citām Eiropas valstīm, lieti noder pie skolotājas apgūtā vācu valoda. Pati M. Līce savos 73 gados par galveno iegūto bagātību uzskata savus sešus izaudzinātos bērnus.
Nomāc ciemata vēsture“Ziemeļlatvija” par skolotāju sīkāk uzzināja no Saeimas deputātes, literatūrzinātnieces Janīnas Kursītes dzīvesstāstu un folkloras ekspedīcijas locekļiem, kuri pērn mūspusē uzklausīja cilvēkus, kas daudz ko pieredzējuši dzīvē un ir tuvākas un senākas vēstures liecinieki. Viņi ieteica arī mums aprunāties ar skolotāju Marutu.Šo ieteikumu tagad esam izpildījuši.Sēļos M. Līces ģimene ieradās 1953. gadā. Kaut ciematā nodzīvoti vairāk nekā 60 gadi, īsti mīļa šī vieta skolotājai nav. “Man nepatīk kara gados nošauto cilvēku kapi Pīnes kalniņā. Ikreiz, braucot tiem garām, gribot negribot sāku domāt, kā toreiz jutās šie nelaimīgie upuri, kad bija jāiet uz savu kapavietu. Sedaskalnu mājās dzīvoja sieviete, kura gar aizkara malu pa logu bija redzējusi, kā vācieši caur ciemu ved nāvei nolemtos uz nošaušanu. Viņa man to visus izstāstīja, un tas mani ietekmēja. Es nekad nesapratīšu tādu varmācību, kad citādu uzskatu dēļ var nošaut cilvēkus,” saka M. Līce.Runājot par 50. gadu sākumu un mūsdienām, skolotāja atzīst, ka ciemats ir ievērojami izmainījies. “Kad mēs ieradāmies, te bija tikai šīs vecā ciemata mājas, vienā no kurām arī es dzīvoju. Toreiz tās dēvēja par barakveida mājām, kaut gan es nemaz tik lielu līdzību tām ar barakām nesaskatu. Šīs ēkas uzcēla, lai būtu kur dzīvot strādniekiem. Vēl bija kantoris, un tas bija viss. Manu tēti šeit pievilka tas, ka tuvu bija pilsēta un Igaunija, turklāt tuvējos mežos netrūka sēņu un ogu. Tā mēs šeit palikām. Vēlāk tika uzcelts veikals un tam pretim daudzdzīvokļu mājas un vēl pēc laika – Līvānu mājas,” stāsta M. Līce.
Zaļā pūķa ziedu laikiViņa atceras, ka vietējo iedzīvotāju te tikpat kā nebija. “Kad par to interesējos, viena no šejienietēm paskaidroja, ka kara laikā te daudz kas nodedzis. Lielu daļu iedzīvotāju aizveda, un tā Sēļos radies tāds kā vakuums, ko vajadzēja piepildīt. 1949. gadā te sāka veidoties sovhozs un tad uz šejieni atbrauca strādnieki no malu malām. Vairākums bija no Krievijas. Tagad no tās paaudzes lielākā daļa ir nomirusi. Daudz cilvēku mira arī manā laikā, jo šausmīgos apmēros bija izplatījusies dzeršana. Netrūka arī tā saucamo točku, bet toreiz priekšniecība pagastā uz to pievēra acis. Cilvēks, kurš pats nedzēra, bet kura ģimenē citi to darīja, jutās kā govs ar sakām, kas iedzīta koncentrācijas nometnē. Dzeršana un miršana sita augstu vilni. Vēlāk situācija uzlabojās un, kad sākās brīvvalsts laiki, parādījās arī cilvēki, kuri centās labi strādāt un pelnīt, bet tagad gan daži no viņiem aizbraukuši uz ārzemēm,” saka M. Līce.Ozolu pamatskolā M. Līce sāka strādāt 1970. gadā. Bijusī skolas direktore Dzidra Švarte viņu raksturo kā ļoti apzinīgu un sirsnīgu skolotāju, kura uz katru stundu bija ļoti rūpīgi sagatavojusi mācāmo vielu un kura pati ļoti izcili pārvalda vācu valodu.
Muižas pavāre pievērš svešvalodāmPar savu izvēli studēt vācu valodu un mācīt to bērniem M. Līce stāsta, ka pie tā vainīga tante, kura savulaik strādājusi Apes muižā par pavāri. “Viņa perfekti runāja vāciski un pat ar savu meitu sarunājās vācu valodā. Es arī turpat biju kā mazs meitēns, ieklausījos un perpelēju līdzi. Man tas ļoti patika, bet vēlāk konstatēju, ka man vispār diezgan viegli padodas un patīk svešvalodas. Tā arī nolēmu studēt un apgūt vācu valodu,” stāsta M. Līce.Stāstot par saviem bērniem, skolotāja ar humoru atzīst, ka viņai ir tāpat kā Ļeņina ģimenē – trīs dēli un trīs meitas. Verners strādā lidostas apsardzē, vecākā meita Iveta Dzelceļa pārvaldē ir kadru inspektore, Anita gan strādā tepat Valkas uzņēmumā “Pepi Rer”, bet Zinta pēc agronomijas studiju pabeigšanas aizbrauca uz Ameriku, kur dabūja darbu lielā stādu audzēšanas firmā. Tur viņa satika savu nākamo vīru, kurš kā agronoms bija ieradies no Krievijas, un tagad viņi dzīvo un strādā Stavropolē. Otrs dēls Valdis dzīvo Gulbenes novadā un ir ļoti praktisks. Mammai mājā viņš ir ievilcis ūdensvadu, veicis remontu. Trešais dēls Aivars ir beidzis ģeogrāfijas studijas, bet tagad izvēlējies studijas Katoļu garīgajā seminārā. “Bērni mani bieži apciemo, un katrs cenšas palīdzēt kā spēj. Tagad te ir Verners un sakārto pagalmu, kā tas pavasarī pienākas,” saka M. Līce. Viņa piebilst, ka varbūt skolā ne vienmēr nostrādāja viņas izvēlētā taktika – ar skolēniem censties visu sarunāt pa labam, bez stingrības, bet ģimenē tas izdevies. “Ja man klasē bija kāds ietiepīgais, mēģināju draudzīgi ar viņu runāt. Ja neizdevās no vienas puses, centos no otras, bet ne ar visiem tas izdodas. Par saviem bērniem gan esmu priecīga. Tas apzinīgums, ko dēliem un meitām centos ieaudzināt, viņos arī ir palicis. Kad viņi mācījās skolā, nevarēja būt ne runas par to, ka kādreiz var palikt neizpildīts mājasdarbs. Šī atbildība viņos ir palikusi, un tas mani priecē,” apliecina skolotāja.
Skolotājam mūsdienās nav viegliPēc viņas domām, mūsdienās skolotājam ir daudz grūtāk strādāt nekā agrāk, jo ar mazo atalgojumu pedagogi jūtas gandrīz diskriminēti. Savu sabiedriskajā apziņā paveikusi arī materiālā nodrošinājuma un biznesa glorifikācija. Pensionāre atceras – kādreiz kāda pazīstama skolotāja viņai atzinusies, ka jutusies ļoti slikti pēc audzinošas sarunas ar kādu audzēkni. Uz aizrādījumu viņš atbildējis, lai skolotāja vispirms nopērk jaunus zābakus un tad ar viņu runā. Tāds ir rezultāts materiālās pasaules izvirzīšanai prioritātēs. “Šis tehnoloģiju laiks atsvešina cilvēkus, padara sausas un formālas savstarpējās attiecības. Kādreiz pazīstami cilvēki, arī bērni un vecāki sarakstījās ar vēstulēm, kuras cits citam nosūtīja pa pastu un nereti tajās adresātam uzticēja savas sirdsdomas. Tagad pastkastītēs pastnieks ieliek tikai vēstules ar maksājamiem rēķiniem, bet sazināšanās notiek pa telefonu vai internetā un bieži nav lielāka par apsveicināšanos un dažām pieklājības frāzēm. Tas sāpina,” apliecina skolotāja. Gandrīz vai atkal jāceļ gaismā latviešu pirmā revolucionārā dzejnieka Eduarda Veidenbauma kritiskās dzejas rindas par savu laikmetu, kas savu aktualitāti nav zaudējušas mūsdienās, turklāt, kā uzzināju, dzejnieks bijis attāls radinieks arī Marutas kundzei. Kā pati saka – desmitās ķēves augumā. “Ar Veidenbaumu ir tā – mana vectēva Augusta Līča māsa Anete apprecēja Jāni Incenbergu, kuram Veidenbaums bija radinieks, bet tieši kāds, to neatminos. Šī apziņa, ka dzejniekam tomēr ir kāda saikne ar manu dzimtu, man ir likusi pievērst viņa dzejām lielāku uzmanību. Tā ir kritiska un revolucionāra un, domāju, to der lasīt arī tagad,” uzskata M. Līce.Skolotāja domā, ka mums ir jāatrod un jānosaka, kas ir mūsu vērtības dzīvē, darbā, valsts veidošanā, tad varēsim tikt uz priekšu. Pagaidām izskatās, ka mums to nav. Viņa atsaucas uz filozofi Maiju Kūli, kura norādījusi, ka krustām šķērsām vijam visādus tīklus, bet nerokam dziļumā. Lai noskaidrotu savu būtību un sūtību, ir jārok dziļumā.
