Jo tuvāk nāk Saeimas vēlēšanu diena, jo vairāk no politiķu mutēm plūst solījumi un netiek aizmirsta pat publiska asaru liešana.Aiz visa tā slēpjas daudz melu, kas pēdējā laikā no Saeimas kandidātu vārdu plūdiem spraucas laukā kā īlens no maisa. Kurš gan noticēs Aināra Šlesera teiktajam, ka viņš tikai tagad uzzinājis patiesību par tēvu, ja savulaik tādēļ pat uzvārdu mainījis. Nesen gadījās paskatīties televīzijā to kandidātu diskusijas, kuri kandidē Latgales vēlēšanu apgabalā. Uz kādas skolnieces jautājumu, kad viņa ar ģimeni varēs dzīvot kopā un mammai nebūs vairs jābrauc darbu meklēt uz ārzemēm, kāds no kandidātiem sāka deklamēt, ka jābūvē tranzītceļi un jāveido jauni uzņēmumi. Jautājums vien tāds, kādēļ agrāk šie saukļu dārdinātāji neko nav uzcēluši un izveidojuši. Lai noskaitītu visu, kas jādara, daudz gudrības nevajag. Arī lielāko daļu partiju programmu var saukt par tīru ūdens liešanu. Ir solījumi attīstīt izglītību, nodrošināt veselības aprūpi, izvest sabiedrību no krīzes, bet patiesība ir tāda, ka jau tūlīt pēc vēlēšanām jaunajai valdībai vajadzēs meklēt, kurai jomai atņemt simtiem miljonu latu, lai pildītu starptautisko aizdevēju prasības. Līdztekus šim neizbēgamajam procesam celsies arī pārtikas produktu cenas. Un tad visi solījumi izgaisīs kā dūmi vējā. Visu šo farsu, ko sauc par priekšvēlēšanu kampaņu, klausoties, neviļus nāk prātā dzejnieka Imanta Ziedoņa vēlēšanās pēc baltiem gulbjiem. Gribas kaut ko tīru, bez meliem. Es nepaļaušos uz solījumiem un kandidātu vārdu plūdiem, bet vērtēšu pašu runātāju un to, ko viņš jau ir izdarījis.
