Kad sākas rudens miglas, sākas arī veļu laiks. Mūsu senči uzskatīja, ka tumšajos, garajos rudens vakaros viņsaulē aizgājušo gari nāk šaisaulē lūkot, kā dzīvojam, ko darām, vai turam godā senču tikumus.
Kad sākas rudens miglas, sākas arī veļu laiks. Mūsu senči uzskatīja, ka tumšajos, garajos rudens vakaros viņsaulē aizgājušo gari nāk šaisaulē lūkot, kā dzīvojam, ko darām, vai turam godā senču tikumus.
Uzsākot sarunas ar cilvēkiem par šīm tēmām, sastapos ar patiesu ieinteresētību un atsaucību. Mirušie tuvinieki, spoki, mājas, uguns un citi gariņi, rūķi, sargeņģeļi — kas tik viss cilvēkus nebija pārsteidzis un mulsinājis! Nereti biju pirmā, kam stāsts tiek uzticēts: sak, beidzot ir kāds, kas par to nesmejas!
Mēs zinām, kā rudens miglas pārvērš apkārtni, cik teiksmainu to dara mēnessgaisma. Bet nereti neesam padomājuši par to, ko ar notikumiem spēj izdarīt mūsu pašu fantāzija, mūsu emocijas!..
Tā bija vai nebija? Un kas TAS bija? Nezinu. Varbūt tas nemaz nav svarīgi, varbūt ne vienmēr jāmeklē atbilde, jo ne jau visu mēs spējam redzēt, aptaustīt, saprast. Un varbūt tieši tas pasauli padara interesantāku, bagātāku.
Gaišās un tumšās ēnas
Reizēm, virtuvē sēžot, pēkšņi var redzēt, kā gar logu aizslīd ēna. Tāds kā cilvēka siluets. Pāris reižu šķita, ka logā pavīd cilvēka seja — it kā kāds no tumsas skatītos iekšā uz gaismu. Metāmies ārā, bet tur — neviena. Pagalms tukšs, arī uz celiņa neviena, arī aiz mājas — neviena… Tad arī beidzām satraukties: sak, lai jau staigā.
Nesen sākām runāt par ēnām, tad noskaidrojās, ka pagājušajā vasarā visas garām slīdošās ēnas bija gaišas — tādas kā bieza migla, bet šovasar — tumšas kā īstas ēnas, ko met visi priekšmeti saules gaismā.
No ēnām mums nav bail, nekādas nepatīkamas sajūtas, tās redzot, nerodas. Parunājoties ar kaimiņmāju iedzīvotājiem (mājas ir samērā tālu, tajās dzīvo čigānu ģimene), uzzinājām, ka šajās mājās kaut kad senāk vesela ģimene nomirusi. Kaimiņi teica, ka mirušo gari staigājot, ieteica nolikt kādā klusākā vietiņā maizīti gariņiem.
Atvadas sapnī
Kādā svētdienas pēcpusdienā, pavadījuši ciemiņus līdz stacijai, atceļā abi ar vīru nolēmām iziet nelielā pastaigā pa ziemīgi vientulīgo pludmali. Kā jau tādā dīkā pastaigā, sarunas ritēja lēni nesteidzīgas un nesvarīgas.
— Zini, — es pēkšņi atcerējos, — pagājušonakt sapnī redzēju Haraldu. Atceries to manu kursa biedru. Viņš vienmēr Ziemsvētkos apsveikumus sūtīja, vasarās, garām braucot, pieskrēja ciemos… Par zivīm un makšķerēšanu tik aizrautīgi runāja!
Vīrs pamāja ar galvu, un es, tādējādi iedrošinājumu saņēmusi, turpināju:
— Sapnī Haralds kā dzīvs stāvēja mūsmāju pagalmā! Un smaidīja viņš tā dīvaini — it kā vainīgs justos, it kā būtu jāatvadās, bet vēl negribētos…
— Ko tu runā! — vīrs mani pārtrauca, — kāpēc saki “kā dzīvs”? Haralds taču nav miris!
Tad apķēros arī es:
— Ak kungs!.. Bet kāpēc man sapnī šķita, ka viņš ir miris?!
Ar to arī mūsu dīvainā saruna beidzās, jo mājas bija klāt. Atgriezušies no pastaigas, ķērāmies katrs pie saviem svētdienas novakares sīkdarbiņiem. Pēc vakariņām, sēžot pie televizora, vīrs pārlapoja rīta avīzes. Pēkšņi viņš pārsteigumā iesaucās un pastiepa avīzi man. Tur, melnā sēru rāmī ietverts, paziņojums vēstīja, ka miris Haralds.
Grieteles vistas
Grietele dzīvoja pie kapiem. Pareizāk sakot, viņas mājele bija lielceļa otrā pusē. Un pati Grietele — kā jau Grietele — nenosakāma vecuma sīks un krunkains sievišķītis. Nu bet žigla gan! Kā tāds mazs, melns vaguliņš viņa caurām dienām tekalēja pa pagalmu: te uz kūtiņu pie sivēna, te suņam padot ēdamo vai ieliet svaigu ūdentiņu vecajā čuguna “pīļu pannā”, kas Džerim nu bija dzeramais trauks. Ak, jā! Un vēl viņa ik pa laiciņam aptecēja vistu aplociņu. Un vistu viņai bija krietns pulks! Ja kāds pajautāja par viņas putnu saimi, Grietele ne bez lepnuma paziņoja: “Vairāk par trīsdesmit neturu — nelon, bet mazāk par divdesmit man nekad nav bijis!” To “nelon” viņa sacīja tāpēc, ka vistas — nu, patiesību sakot, to dētās oliņas — Grietelei bija krietns atspaids “pie tā izsmiekla, ko valdība par pensijām nosaukusi”. Labi baroto un rūpīgi kopto raibo vistu (“Baltās nevar turēt — tās vanagi jau cāļa vecumā aiznes!”) lielās, brūnās olas labprāt pirka vietējās skoliņas, pastiņa, doktorāta madāmas. Un maksāja viņas labi! Kā jau cilvēki, kam “cietās algas” katru mēnesi noteiktā dienā kasieris izsniedz. Tai saujiņai ciema inteliģentu patiešām pietika ar to, ko sadēj divdesmit vistas!
Tā, katram paslavējusi savas dējīgās vistiņas, Grietele ikreiz aprāvās pusvārdā un ar vienu aci pētīgi pavērās klausītājā (“Pati kā tāda vista!” nodomāja klausītājs), un pasmaidīja, ja nebija nepatikšanu… Bet nepatikšanas parasti bija! Un — vairāk nekā vajag!
Grieteles vistu pulks, izrādās, bija grūti savācams un noganāms pat aplokā. Viņa gan bija likusi znotam sadzīt zemē krietnus dzelžu mietus, uzcelt pamatīgi augstu drāšu žogu, pati ik dienas taisīja tādu kā apgaitu — lūkodama, vai kaut kur nav kāds caurums izplēsts, izkašņāts. Nelaime bija, lūk, kāda: ik pa laikam kāda no Grieteles raibajām vistām kašņājās pāri ceļam, kapsētā!
Kam gan varētu patikt, kapsētā savus dārgos aizgājējus apmeklējot, redzēt izpērtu putekļu bedri tajā vietā, kur iecementēto kapu kopiņu visu pusi gadsimta nemainīgi aizpildījuši saulrieteņi, laimiņi, akmeņlauzītes vai sapņaini zilām zvaigznītēm kopš neatminamiem laikiem ziedējušas kapmirtes?! Tie, kam dzimtas kapi iekopti pēdējos gados — modernāk un ar šiku —, tie bija vēl niknāki! Dārgās, koši saziedējušās kamolbegonijas un visādi citādi pasaules brīnumi, kas par dārgu naudu pirkti un to gaisa gabalu šurp vesti, ekskluzīvos traukos un daiļdārznieku ieteiktās grupās stādīti — tas viss nu bija aplauzīts, sapļekāts, putekļiem un zemēm piedzīts! Pusplikām saknēm vistu izpērtajās bedrēs vīta dārza hortenzijas un pujenes, to nespēja izturēt pat flokši, miķelīši un visprastākās zeltslotiņas… Kā tur lai cilvēks nedusmojas, kā lai nepiesauc Grieteles vārdu septiņreiz deviņos locījumos?!
Grietele to, protams, zināja un ik pa laikam “izbaudīja uz savas ādas”. Cilvēki jau klusu nestāvēja, necieta, zobus sakoduši. Tikai retais rokas vien noplātīja, nopūzdamies, ka i tā vista, i pati Grietele sieviešu dzimtes vien ir — tātad dzīvē neizbēgams ļaunums un posts, kam taču reizēm ir arī sava labā puse…
Tiem, kas, kapsētas vārtiņus niknumā ciet klaudzinādami, devās ceļam pāri pa taisno — pie Grieteles —, viņa pati iznāca pretī jau pagalmā, pirmā padeva labu dienu. Arī sarunu viņa sāka pirmā, atvainodamās gan visiem kopā, gan katram atsevišķi: gan dzīvajiem, gan kapsētā guldītajiem. Pēc tam viņa katru gluži kā tādu ekskursantu apveda visapkārt vistu aplokam. Re, vārtiņi ciet, caurumu sietā nav, gar žogu izkašātās bedres pēc vislabākās sirdsapziņas aizbakstītas ar paresniem malkas sprunguļiem, veciem dēļu galiem, ķieģeļiem, sarūsējušiem kastroļu vākiem, laukakmeņiem, apgrauztām un tāpēc vairs nelietojamām cūku silēm. Vārdu sakot — nav, nu nav tām vistām iespēju izsprukt! “Inspicētāji” tad pameta skatus augšup, uz žoga augšmalu — nē, tik augstu gan vistas nelido…
Un tomēr — kā jau sacīts, ik pa laikam kāda brūnraibā dējmašīna atkal kašājās kapos! Un kā par spīti — atkal tieši uz kopiņas, puķu dobē vai rūpīgi cirptajā zālienā.
Ne dēls, ne vedekla Grieteles “vistu lietās” nejaucās — tas bija Grieteles “bizness”, un tās bija viņas problēmas. Dēls žogu bija uzcēlis, graudus atveda, un viss. Tā tas turpinājās gadiem ilgi un droši vien turpinātos vēl, taču… Visi mēs esam mirstīgi! Jā, kādā spoži saulainā, siltā, rāmā un koši krāsainā atvasaras pēcpusdienā Grietele nolikās “tā kā drusku atpūsties” un… “aizmirsa pamosties”. Nomira, tā sacīt.
Apglabāja viņu, protams, tajā pašā tuvējā kapsētā — nekāda kuplā radu pulka Grietelei nebija, tāpēc jau no neatminamiem laikiem iekoptā grunte vēl brīva diezgan. Jāteic, ka Grieteles aiziešana viņsaulē nekāds dižais notikums nebija pat vietējā mērogā. Vien tad, kad kapu kopēji cits pēc cita sāka ievērot un savā starpā pārspriest, ka kapos nu ir kārtība, ka vistas vairs šurp nenāk un nekašājas, no jauna ļaužu valodās atgriezās Grieteles vārds. Ziņkārīgie jau bija paspējuši noskaidrot, ka vistas pēc saimnieces aiziešanas neesot likvidētas. Gluži otrādi — tās tagad, kad žogu vairs neviens neuzmana, ganoties brīvā vaļā pa visu sētu! Ciema sievas spriedelēja gan šā, gan tā, taču pie skaidrības netika — tā dīvaini, tā mīklaini jau tas viss likās…
Nākamajā pavasarī, kad nokusa sniegs, vistas atkal kašājās tikai pa savu sētsvidu un kapos joprojām bija kārtība. Un tad kādam gudriniekam paspruka izbrīns: “Re, kā Grietele, pat kapos gulēdama, gana savas vistas!” Šis nu bija izskaidrojums, kas apmierināja visus!
Tagad ir garlaicīgi!
Vēl tad, kad mūsu kantori tikai cēla (tas bija padomju laikos), celtnieki sacīja, ka te spokošoties: tiklīdz ēkas sienas bija gatavas, tajā iemitinājās spoks. Viņš mēdza pastaigāties — tādiem lēniem, vīrišķīgi noteiktiem, pasmagiem soļiem. Celtnieki stāstīja, ka viņš staigājot tad, kad pieklust darbu troksnis, turklāt viņam neesot svarīgi, diena tā vai vakars.
Kad kantora ēka bija gatava un mēs tajā ievācāmies, spoka klātbūtni izjutām drīz vien — tas patiešām staigāja! Reizēm pusdienlaikā, kad darbinieces devās pusdienot un kantoris bija patukšs, tomēr lielākās pastaigās spoks devās vakaros, kad gandrīz visi darbinieki jau bija prom. Netālu no kantora ir seni kapi, arī kāds teiksmām apvīts senču kalniņš, tāpēc šķita gandrīz vai dabiski, ka spokojas.
Mūsu grāmatvede — viņa mums tāda mutīgāka un drosmīgāka — reiz pa tumšo koridoru vakarā devusies mājās, kad pēkšņi izdzirdējusi soļus aiz muguras. Kā viņa apstājusies, tā soļi apklusuši, ka devusies tālāk — soļi atkal skanējuši aiz muguras. Viņa paskatījusies atpakaļ — neviena nav bijis. Tad viņa smējusies: “Paldies tev, Spociņ, bet mani nevajag pavadīt. Man nav bail!” Un tad… viņa pēkšņi dzirdējusi, kā pa grīdu džinkstēdama aizripo iztrūkusi mēteļa poga. Pēc skaņas saprotams — metāla. Tad nu gan — kā ņēmusi kājas pār pleciem!
Es arī nupat vienvakar dabūju skriet lejā uz pirmo stāvu, kur citas sievas vēl strādāja, jo staigā un staigā viens pa garo koridoru! Attaisu durvis — neviena. Sametās bail.
Tagad, kad sākas rudens un priekšā garie, tumšie vakari, nolēmām: kaut kas jādara, lai vienreiz tā baidīšanās izbeigtos. Sameklējām kadiķīšus, aizdedzinājām, izkūpinājām visas telpas. Nu ir miers. Bet … tā kā garlaicīgi sāk kļūt. Bija mums visām vismaz viens uzticīgs vīrietis, bet — ko mēs? To pašu aizbaidījām!
Turpmāk vēl
