Šodien, 24. janvārī, matemātikas skolotāja Anna Leite Strenču pilsētā svin savu 90. dzimšanas dienu.
Skolotājs var ietekmēt jaunā cilvēka izaugsmi. Zinošs savā specialitātē, ar plašu redzesloku, erudīts, radošs, ar savu pasaules redzējumu un viedokli, mērķtiecīgs, iejūtīgs, vienkāršs, labestīgs, cilvēks, kam vārdi nav pretrunā ar darbiem, interesējas par jauno, aktuālo, komunikabls, ar zināmu humora devu, nenokar degunu, gandrīz pārcilvēks, bet tādām kvalitātēm, manuprāt, jābūt, lai teiktu – Personība. Es zinu šādu skolotāju. Kas viņa ir? Tā ir mana vecvecmāmiņa, kas pedagoga darbā pavadījusi 50 gadus.
Ir 2014. gada 18. novembris – skolotājai piešķir pilsētas apbalvojumu par mūža ieguldījumu. Sveicēju pūļi un ziedu… ziedu klēpji. Arī es sveicēju vidū.
2015. gada vasara. Skatos Tautas teātra brīvdabas izrādi “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, Mirttantes lomā mana vecvecmāmiņa. Aplausi, ziedi, un visvairāk viņai – pensionētai matemātikas skolotājai Annai Leitei, kas jau nosvinējusi 88. gadskārtu.
89. dzimšanas dienas rīts. Jubilejas svinības nav paredzētas plašā lokā, bet jau rīta pusē ierodas sveicēji, to vidū arī tādi, kas skolu beiguši vairāk nekā pirms 30 gadiem.
Salidojums skolā. Atkal Anna Leite ziedu klēpjos. Kas liek atcerēties, pieminēt skolotāju? Kas paaudzes tā saista viņas personībā? Vai tie ir tikai darbā pavadītie 50 gadi?
Gatavojos 9. klases matemātikas eksāmenam, braucu pie omītes (tā mēs radu lokā saucam manu vecvecmāmiņu). Rēķinām, runājam. Klausos, kā viņa stāsta par skolu, skolēniem. Viņas vārdos skan mīlestība, droši varu apgalvot – skolotājas profesija ir vecvecmāmiņas sirdsdarbs mūža garumā. Omīte stāsta, ka jau bērnībā zinājusi, stingri izlēmusi, ka būs skolotāja, un nekad nav vīlusies savā izvēlē. Viņa ar siltumu atceras savus skolotājus, un, kad pabeigta Galgauskas pamatskola, ceļš ved uz Jelgavas Skolotāju institūtu. Konkurss ir liels, bet meitenei nav ne mazāko šaubu, ka viņa tiks uzņemta. Tā arī notiek, un sākas mācības sešgadīgajā skolotāju sagatavošanas kursā. Latvijā tas ir vācu okupācijas laiks, pēc kara Annai jādodas uz Cēsu Skolotāju institūtu, kur tiek uzņemta matemātikas skolotāju specialitātē, vēl jāizvēlas papildu priekšmeti, un viņa izvēlas fiziku un sportu. Kad iegūta izglītība, korī izdziedātas skaistākās dziesmas jaunā diriģenta Imanta Kokara vadībā, sākas darba mūžs, 50 bagāti gadi, 48 no tiem vienā skolā Strenčos. Anna Leite trīs gadus bijusi arī skolas direktore, bet, kad piedzimuši bērni, nolēmusi atteikties no šī amata. Izrādījies – ļoti prātīgi un tālredzīgi, jo vēlāk stingri uzstāts, ka skolu direktoram jābūt partijas biedram. Omīte smej: ,,Kas mani ņems Komunistiskajā partijā, ja divas māsas Austrālijā, mātes māsa Vācijā, mātes brālis – Litenes kapos; nebija jau arī pašai nekādas vēlēšanās kļūt par komunistu partijas biedru.’’
Un tā – ierindas skolotāja līdz 71 gada vecumam, kad 1998. gadā tiek teiktas atvadas skolas darbam, tiek saņemti apbalvojumi un pateicības vārdi. Izauguši un izskoloti divi dēli un meita, astoņi mazbērni un trīs mazmazbērni. Mēs, viņas tuvinieki, zinām, cik viņa gādīga un mīļa, bet omīte par savu skolu un katru skolēnu arī stāsta ar neviltotu mīlestību: ,,Es ļoti mīlēju bērnus, arī visus vārgos. Nekad nemēdzu pacelt balsi, ja stingrāks vārds trāpīja kādu, tad tie bija veltīti bērniem, kas var, bet nedara, bet centīgos, cītīgos nerāju, skaidroju tik ilgi, kamēr saprata. Pēckara gados bērnu attieksme bija ļoti pozitīva, dotības bija dažādas, bet skolēni bija ieinteresēti, centīgi. Rītos pirms stundām, kad biju klasē, uzreiz pēc ,,labrīta” bira jautājumi, cits citu izvaicāja, kāds iznākums iegūts mājas uzdevumā, un man jau pirms zvana bija jāpalīdz noskaidrot, kuram taisnība. Stundā galvenais bija, lai visi saprastu un neviens nesēdētu bez darba. Klasēs bija ap 20 skolēnu, matemātisko spēju ziņā ļoti atšķirīgi. Ļoti daudz gatavojos stundām, bet man tas patika, nebija grūti.”
Vēl tagad viņa rāda dažādu grūtības pakāpju uzdevumus, sarakstītus uz lapām caur kopējamo papīru, tā bija iespējams izgatavot ne vairāk kā piecus eksemplārus. Omīte saka, ka jāmetot ārā, nevienam nederēšot. Esot citi laiki, citas iespējas. Tad viņa turpina: ,,Lielākais prieks, ja klasē saprata visi, vēl lielāks, ja labākie uzvarēja olimpiādēs rajonā un republikā. Manos darba gados stundām paši zīmējām uzskati, gatavojām izdales materiālus. Īpaši palīdzēja tas, ka vienmēr mēģināju mācības saistīt ar praktisko dzīvi. Tā algebrā, mācot „+” un „ –”, skaitījām, cik kapeiku parādā, cik drīkst tērēt. Ģeometrijā centos saskatīt un parādīt visas figūras dabā. Kubs, prizma, piramīda – tās nav tikai ģeometriskās figūras mācību grāmatā. Taisnstūra paralēlskaldnis – tava istaba, telpa, trijstūra prizma – jumts, apgāz otrādi – grāvis. Un ļoti, ļoti daudz individuālā darba, rēķinājām tik ilgi, kamēr viss skaidrs.’’
Annas Leites otrā specialitāte un arī sirdslieta – sports. Pati bijusi aktīva sportiste, piedalījusies spartakiādēs, labi rezultāti vieglatlētikā, īpaši 100 metru skrējienā. Viņa strādājusi arī par fizkultūras skolotāju, ilgi saglabājusi sportisko formu un visu mūžu – sportisko garu. Tas palīdzējis būt brīnišķīgai klases audzinātājai. Kopā ar skolēniem apceļota visa Latvija gan kājām, gan ar velosipēdiem, braukts ar laivām un spēlētas karaspēles. Tieši šādās aktivitātēs vislabāk atklājas skolēnu raksturi, talanti, dažreiz arī sāpes. Ar bērniem iestudēts ,,Sprīdītis”, ,,Maija un Paija”, pati skolotāja ir aktīva Strenču Tautas teātra dalībniece. Dziesmu prieks, deputātes pienākumi, neskaitāmas atzinības – tas viss bijis skolotājas Annas Leites mūžā.
Jā, es esmu bagāta. Man ir, no kā smelties gudrību. Man ir laime sarunāties ar vecvecmāmiņu, klausīties viņas stāstus. Omīte mums visiem ir dārga. Cilvēciskās vērtības, ko viņa dāvājusi un saglabājusi līdz šodienai, aicina noliekt galvu viņas priekšā. Apbrīnojamā spēja būt nomodā par visu un visiem, daudzpusīgās intereses un radošā darbošanās – tas ir viņas Skolotājas-Personības apliecinājums.
