Nerunāsim par inflāciju teorētiskā līmenī, bet mazliet pietuvināti reālajai ikdienai. Faktiski, par inflāciju var runāt, kad nauda sāk strauji zaudēt pirktspēju.
Nerunāsim par inflāciju teorētiskā līmenī, bet mazliet pietuvināti reālajai ikdienai. Faktiski, par inflāciju var runāt, kad nauda sāk strauji zaudēt pirktspēju.
Proti, preču cenas aug, vienlaikus augot arī iedzīvotāju ienākumiem, rēķinot pēc naudas izteiksmes skaitļos. Tad jautājums ir tāds: kas pieaugs straujāk — cenas vai algas?
Latvijas īpašā situācija
Ja vaicāsim ierindas pircējiem, tad atbilde būs tāda, ka cenas aug, bet algu un pensiju pielikums atpaliek. Un uzreiz rodas jautājums, kas ir tas faktors, kas kopumā valstij ļauj strauji attīstīties un saglabāt salīdzinoši augstu pirktspēju. Ja cenas pieaug, bet ienākumi atpaliek, tad vajadzētu samazināties iedzīvotāju dzīves līmenim, rēķinot vidēji valstī. Bet statistika liecina, ka patēriņa preces tiek pirktas aizvien pieaugošos apjomos.
Lai šoreiz paliek neapspriests jautājums par aplokšņu algām un pagrīdes biznesu, jo situāciju regulē nozīmīgāki faktori. Piemēram, tā saucamā Briseles nauda, kas gan nav domāta noēšanai, gala rezultātā tomēr ieplūst noteiktas ļaužu grupas kabatās. Visvairāk ieguvusi zemniecība.
Cits līdzekļu ieguves avots ir banku kredīti. Padzirdējuši par valdības plāniem ierobežot kreditēšanu, daži banku darbinieki sašutumā brēca, ka neviens cilvēks neņem tūkstošiem lielus kredītus, lai ar tiem pirktu pārtiku vai apģērbu, tāpēc kredīti nevarot ietekmēt inflāciju. Tā nu ir klaja fleitēšana, jo par kredītu gan tiek pirkti dzīvokļi, mašīnas vai zeme, toties nauda rezultātā nonāk to ļaužu kabatās, kuri visu to pārdod. Faktiski ir tā, ka kredītu ņēmējs kļūst par parādnieku, lai nauda nonāktu kāda cita kabatā, un tālākais naudas ceļš ir tas, kas paaugstina pieprasījumu pēc pirmās nepieciešamības precēm.
Ar to gan nav atbildēts, kāpēc tieši Latvijā ir visaugstākā inflācija Eiropas Savienībā. Korekti salīdzināt varam gan tikai ar Igauniju un Lietuvu. Tautsaimnieki apgalvo, ka Latvijā ir pašlaik visstraujākie attīstības tempi, ka iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums gadā pārsniedz septiņus procentus. Sāk atkopties lauksaimniecība, strauji pieaug jaunu objektu celtniecība, attīstās tūrisms, arī zinātne sāk vairāk pelnīt. Mazāk eksportējam izejvielas, vairāk produkciju ar lielu pievienoto vērtību. Tā tas ir valstī kopumā, kaut atsevišķā pagastā var likties, ka dzīvojam Sūnu ciemā.
Daudzi brīdina no ekonomikas pārkaršanas. Praksē tas nozīmētu, ka ekonomikas apgādei sāk trūkt energoresursu. Īstenība gan krietni banālāka: energoresursus varam pirkt, cik gribam, vienīgi cenas liek kļūt domīgiem.
Valdības plāni
Nekādu nopietnu plānu inflācijas apkarošanā nav un nevar būt, jebšu cenu celšanos var apturēt vienīgi tad, ja strauji samazina visu iedzīvotāju pirktspēju. Tā kā Latvija ir ES dalībvalsts, arī šis līdzeklis var darboties kā bumerangs, jo veikalos augstās cenas var saglabāties, bet liekā produkcija var aizceļot uz citām valstīm.
Saprotams, ka valdības uzdevums ir uzlabot iedzīvotāju dzīvi arī inflācijas apstākļos. Un to iespējams tikai ar ienākumu palielināšanu. Pensiju pielikumi, kas solīti līdz jaungadam, spēj vismaz nosegt inflāciju. Arī algu pielikumi būs, jo citas izejas valdībai nav. Šeit der salīdzinājums ar Krieviju, kur valdības rīcībā milzīgi naudas līdzekļi, kas ienāk par pārdoto naftu un gāzi. Valsts domē ir bļauri, kuri pieprasa visus šos “liekos” miljardus izmaksāt iedzīvotājiem, teiksim, dubultot vai trīskāršot algas un pensijas. Bet ekonomisti brīdina, ka jau tagadējie pielikumi inflāciju pacēluši līdz 12 procentiem gadā. Ja pirktspēja pieaug dubulti, tad pēc nedēļas dubultojas arī cenas. Tā tas var turpināties tik ilgi, kamēr kukulītis maizes maksā desmit miljonus rubļu. Pasaulē tādu piemēru netrūkst.
Un tomēr Latvijas perspektīva nav tik drūma. Pirms gadiem pieciem Latvijā bija viszemākās algas un zemākās cenas Baltijā. Mūsu inflācija tolaik bija zemāka nekā Igaunijā, jo mūsu kaimiņi straujāk attīstījās. Iemesli tam daudzi. Tagad igauņi sasnieguši zināmu labklājības līmeni, viņu tālākvirzība kļuvusi lēnāka, līdz ar to mazāka inflācija (to pašu rada degvielas cenu kāpums pasaules tirgū).
Igauņiem vienmēr veicies ar gudriem ekonomistiem, kuros ieklausās valdība. Ja arī mēs prastu ieklausīties igauņos, tad par inflāciju sevišķi neuztrauktos, jo cenu kāpumam ir zināmi griesti, proti, Eiropas Savienības vidējais līmenis. Nav gandrīz iespējams, ka Latvijā maize, desa vai apģērbs maksātu ievērojami dārgāk nekā, teiksim, Igaunijā, jo tad letiņi iepirktos Valgā, savukārt mūsu veikalos savus ražojumus iepludinātu lietuvieši un poļi. Dažām preču grupām mūsu cenas jau pietuvojušās Eiropas līmenim, un tas nozīmē, ka inflācijai vairs nav lielu pieauguma rezervju. Un tas savukārt nozīmē, ka algas un pensiju pielikumi vairs cenas uz augšu nedzīs ar iepriekšējo ātrumu.
Sapratīsim, ka no cenu celšanās ir arī ieguvēji. Vispirms tie ir ražotāji, tajā skaitā zemnieki. Var vaimanāt, ka zeme tagad kļuvusi reizes trīs dārgāka. Bet nesen vēl zemi neņēma bankas pat ķīlā! Un ārzemnieki pirka mūsu zemīti kā negudri. Drīz sāks padomāt pirms šādas afēras.
Bet Einars Repše izrādījies gaišreģis, kad daudzi vēl nesaprata viņa plašos darījumus ar zemju pirkšanu visā Latvijā. Ja Repše savus īpašumus pārdotu tagad, peļņa būtu fantastiska.
Dāži vārdi par kāda vīra aiziešanu
Šim jautājumam nav tieša sakara ar inflāciju, kaut agrāk labi situēts Kompartijas nomenklatūras darbinieks miris faktiskā trūkumā.
Laikrakstos pavīdējusi ziņa, ka nepilnu 76 gadu vecumā miris kādreizējais Valkas rajona partijas komitejas pirmais sekretārs Augusts Zitmanis. Mana paaudze šo braša auguma vīru atceras.
Bijušais komjaunatnes darbinieks uz Valku tika atkomandēts par otro sekretāru 1958. gada rudenī, kad priekšlaikus lika pensionēties Ernestam Krūmiņam (trūcīgās izglītības dēļ). Bet jau dažus mēnešus vēlāk pensijā palaida arī pirmo sekretāru Ždanovu, un tad partijas konference viņa vietā ievēlēja Zitmani, kurš jau studēja Maskavas augstākajā partijas skolā.
Zitmanis bija jauna tipa partijas darbinieks, enerģisks un patiesi ieinteresēts rajona dzīves uzlabojums. Kaut taisnības labad jāteic, ka daudzreiz kaitināja viņa centība izpildīt Jāņa Eduardoviča (Kalnbērziņa) norādījumus burts burtā.
Bet 1959. gads bija laiks, kad ikviens baidījās no Berklava likteņa. Atceros, ka septembra sākumā abi vienā mašīnā braucām uz Rīgu. Man bija darīšanas Izglītības ministrijā, viņam — Centrālkomitejā pie paša Pelšes. Atpakaļceļā Zitmanis bija ļoti noslēpumains, un pēc pāris dienām mēs viņu izvadījām no rajona. Enerģiskais vīrs bija kļuvis par komjaunatnes līderi.
Kopš tā laika ar Zitmani nesatikāmies. Nozīmīgs posms viņa karjerā bija Rīgas pilsētas komitejas pirmā sekretāra amatā. Šajā darbā viņš kļuva visai populārs, bet… Pēc vairākiem gadiem Zitmanis no amata tika atstādināts, jo esot cēlis sev vasaras māju, izmantodams kāda uzņēmuma dāvinātus deficīta materiālus. Tā bija oficiālā versija. Un Zitmanis tika pārcelts tādā pirmspensijas amatā — par arodbiedrības līderi.
Lieta gan bija mazliet sarežģītāka. Zināmās partijas aprindās atklāti runāja, ka laiks Vosu nomainīt, un kā viens no viņa amata pretendentiem kuluāros tika minēts Zitmanis. Visticamāk, ka Voss to juta, tāpēc steidzās atbrīvoties no bīstamā konkurenta. Bet mājas celtniecība, izmantojot nelegālus ceļus, tolaik bija partijas vadošo darbinieku norma, tā darīja visi.
Bija deviņdesmito gadu sākums. Rīgā soļoju pa Valdemāra ielu, kad pēkšņi manam plecam uzgula liela ķepa. “Vai nepazīsti!” Teicu, ka pazīstu gan, tikai nesaprotu, kāpēc šis pārvietojas kājām. Tas stiprinot veselību. Arī medībās viņš ejot galvenokārt tāpēc, lai iegūtu možumu. Vēl Zitmanis paguva pastāstīt, ka strādājot kādā amatā Mednieku un makšķernieku biedrībā (tur viņu bija iekārtojis medību draugs Rūdolfs Verro). Drīz nāca trolejbuss, un Zitmanis iekāpa tajā. Pēc tam nodomāju, ka cilvēkam taču laba atmiņa, jo aci pret aci nebijām redzējušies vairāk nekā trīsdesmit gadus. Mēdz sacīt, ka katram savs laiks. Bet mūsdienu inflāciju taču vissmagāk izjūt tie, kam kādreiz dzīvē krietni labāk klājies.
