Pagājušās ceturtdienas, 28. jūnija, vakarā saules apspīdētie ceļi gar iekoptiem laukiem daudzus veda uz Strenču novada Jērcēniem. Jērcēnmuižā mūziku pret naktsmājām mainīja latviešu dziesminieks un komponists Kārlis Kazāks kopā ar projekta “Velomūzika 2018” dalībniekiem – dažādiem mūziķiem un aktieriem. Muzikālais bezmaksas vakars brīvdabā ieinteresēja ne tikai vietējos, bet arī Valmieras, Smiltenes puses un apkārtējo novadu iedzīvotājus. Ērti iekārtojušies uz līdzpaņemtajiem plediem un atpūtas krēsliem, klausītāji pusotras stundas garumā baudīja gan mūziku, gan velomūziķu stāstus.
“Šovasar visi koncerti ir publiski, bet katru gadu bijis tā, ka kāds to patur savā vidē, ģimenē. Jērcēnmuiža ir mūsu velobrauciena ceturtā pietura, esmu negaidīti un patīkami pārsteigts, cik daudz cilvēku ieradušies mūs satikt. Domāju – mēs atbrauksim, atnāks kādi 15 cilvēki un būs baigi forši, mājīgi pasēdēsim, bet tu jau redzi, kas te notiek. Balss arī nedaudz sāk uzteikt, jo dziedāšana notiek bez pastiprinātājiem un vajag piedziedāt simts cilvēkus. Bet enerģija nāk atpakaļ forša. Esam “uzlādējuši baterijas”, jābrauc apskatīties saulrietu Sedas purvā,” pēc koncerta Jērcēnmuižā stāsta projekta “Velomūzika 2018” idejas autors K. Kazāks.
“Ziemeļlatvija” jau rakstīja, ka astoto reizi “Velomūzikas” dalībnieki devās Latvijas ceļos un takās, lai mainītu mūziku pret naktsmājām. Katru gadu braucēju sastāvs mainās, K. Kazākam pievienojas gan aktieri, gan citi mūziķi. “Katru dienu mērojam ap sešdesmit kilometru, ceturtā diena nobraukta, tātad kopā ir pieveikti apmēram 240 kilometri. Sākām Siguldā, liekas, kas tur – Pierīga, bet cik tad tur vajag, un tu jau esi laukos. Tiklīdz pazudām Augstrozes mežos, tā jau viss – prom no civilizācijas. Kādos trijos galapunktos bija tā, ka nav interneta. Tas ļoti palīdz, jo vakarā varam vairāk iepazīt viens otru. Vidzeme ir diezgan labi pazīstama, bet tāpat ir reizes, kad tu nonāc vietās, par kurām iepriekš nav bijusi nojausma. Satiec atkal to vidzemnieku atturīgo laipnību, kam ir savs šarms. Viņi nav tādi, kas skries pretī, kaut kā jātiek klāt tam vidzemniekam. Katram braucienam ir sava atmosfēra, un tas ir kas pilnīgi atšķirīgs nekā pagājušajā gadā,” laikrakstam stāsta K. Kazāks.
Mūziķis atklāj, ka Strenču apkaime viņam ir īpaša gan tāpēc, ka viņa tēvs ir no šejienes, gan Enču ģimenes atvērtības un attieksmes dēļ. Katrai vietai ir sava burvība, iespējams, tādēļ šādi velobraucieni kļuvuši par nepieciešamību. “Jā, tas ir jocīgi! Kad beidzās pats pirmais velomūziķu brauciens, nodomāju – viss, esmu to izdarījis, piedzīvojis un darīšu ko citu. Ar mani tā ir – uztaisu kādu koncertu un otrreiz to neatkārtoju, jo man nav interesanti. Bet nāca pavasaris, jau gribējās atkal kāpt uz velo un doties pa Latvijas ceļiem un taciņām. Vienkārši ir tādi mirkļi, kuros tu pat mežā aptver, cik viss ir neprātīgi skaisti. “Velomūzika” varētu būt arī bezgalīgs stāsts. Man ļoti patiktu tas, ja brīdī, kad sagurtu un vairs nebrauktu, to kāds cits turpinātu manā vietā. Bet šobrīd man vienkārši vajag to ieiešanu mājās pēc ūdens, ko, braucot vienam, patiesībā nav tik viegli izdarīt. Bet bariņā ir tik forši, ka vari iebraukt, sastapt cilvēkus, papļāpāt. Un, protams, jāizbauda pati vieta, kas ļoti mūs izmaina. Mēs braucam un esam citi cilvēki,” stāsta K. Kazāks.
Jērcēniete Ginta Gailīte priecājas par velomūziķu viesošanos. “Kārlis Kazāks ir īpašs ar savu vienkāršību, kas patiesībā ir retums. Tāds savējais! Viņš pie mums bija jau Leģendu naktī. Par velomūziķiem biju iepriekš redzējusi raidījumu, kā viņi ceļo pa Latgali. Šis bija brīnišķīgs vakars, kurā Jērcēnmuižas dabas koncertzālei ar bišu kori liepās un varžu ansambli dīķītī pievienojās velomūziķi,” teic G. Gailīte.
