Visai bieži internetā parādās stāsti ar lūgumu palīdzēt. Stāsti ir dažādi – par slimiem bērniem, avārijā cietušiem cilvēkiem, sirmām tantītēm, kas šosejas malā tirgo puķes un adītas zeķes, par jaunām māmiņām, kuras bērnus audzina vienas un dažādu iemeslu dēļ nokļuvušas uz ielas.
Katram ir savs stāsts, kāds uzrunā vairāk, cits mazāk. Palīdzēt otram nav pienākums, bet kas vairāk. Precīzi nepateikšu, kopš kura laika, bet manī mīt šī apziņa. Man ir grūti izmest atkritumos nevajadzīgas kurpes, kas man vairs nepatīk, vai drēbes, kurām skapī vairs nav vietas, jo aizdomājos, kādam varbūt nav ko uzvilkt. Tad sakrāmēju visu maisos un nogādāju sociālās palīdzības istabās, agrāk bērna mazās drēbes vedu uz laukiem, jo vecmammai kaimiņos allaž dzīvoja mazi bērni.
Tāpat mēs ar meitu vienmēr piezvanām uz “Labestības dienas” ziedojuma tālruņiem, lai palīdzētu slimajiem bērniņiem. Kā var nepalīdzēt, ja pašam viss ir labi.
Zinu aizdomu pilnus cilvēkus, kas it visā meklē āķi, skatās, cik ziedojums ir caurspīdīgs… Par to nav ko pārmest, jo katrs esam tik atšķirīgs. Tomēr šādos brīžos gribas teikt, ka ziedot neviens nespiež, bet lūdz. Un, ja to nevēlas, var taču vismaz iztikt bez nicināšanas, aizdomām un replikām.
Sirds sažņaudzās lasot kolēģes Ingas Karpovas rakstu par 25 gadus veco māmiņu un viņas meitiņu. Paldies Ingai, kura mums pastāstīja šo skaudro stāstu. Aizkustināja Ivetas Purmales vēlme palīdzēt paraolimpietei Ievai Mellei, uzsākot vākt ziedojumus jauna loka iegādei. Mana pārliecība ir tā, ka, palīdzot līdzcilvēkiem, mēs palīdzam paši sev. Lai vairāk labu darbu, jo tikai kopā mēs varam daudz!
