Šogad ik pa laikam laikrakstā “Ziemeļlatvija” lasītāji varēja izlasīt agrāk nezināmas autores Mārītes Pommeres dzeju.Jau pēc pirmajām publikācijām saņēmām atzinīgus vērtējumus no lasītājiem un dzirdējām vēlmi izlasīt vēl vairākus viņas darbus.Mārītes dzeja tiešām ir ar ļoti tēlainu valodu, vairākus autores salīdzinājumus, metaforas un personifikācijas varētu apskaust pat dzejnieki ar vārdu. Piemēram, vai vēl tēlaināk var raksturot vasaras atnākšanu kā ar vārdiem “Vasara jūnijā iebrien kailām kājām”. Jāatzīstas, ka pats Mārīti pazīstu kopš skolas gadiem, jo mācījāmies vienā klasē toreizējā Smiltenes vidusskolā. Sacerējumu rakstīšanā starp mums pastāvēja tāda kā nesarunāta sacensība, kura darbs būs labāks. Zaudētājos neviens nepalika, jo vienreiz skolotāja klases priekšā lasīja manu, otrreiz – Mārītes sacerējumu. Tagad pie bijušās klasesbiedres ierados, lai apmierinātu dzejas mīļotāju vēlmi uzzināt kaut vairāk par jauno dzejnieci. Dzeju diktē izjūtasMārīte apliecina, ka ir smilteniete no galvas līdz kājām. Smiltenē pabeigta skola, pilsētā viņa kā pašnodarbinātā ir atradusi darbu, ģimenē ir izaudzināti četri dēli.Par dzejnieci gan viņa sevi neuzskata. “Precīzāk būtu teikt, ka esmu cilvēks, kas reizēm kaut ko uzraksta. Dzejotprieks man bija kopš bērnības. Atceros, ka pirmo dzejoli sacerēju 2. klasē. Tas bija par ziemu. Vecākās klasēs ar pantiņu sacerēšanu bija kā bija. Lielāku uzmanību pievērsu sacerējumiem,” smej Mārīte.Tomēr mūza mieru nelika un nu jau vārsmu sacerēšana ir kļuvusi par daļu no ikdienas. Iespējams, tas ir talants, kas ik pa laikam liek izpausties. M. Pommere nav īpaši studējusi dzejas teoriju vai centusies noskaidrot literatūrzinātnieku apstiprinātos pantmērus. Kad gribu zināt, kā viņai izdodas tik profesionāli rakstīt dzeju, autore atbild, ka visus uz papīra izliktos vārdus vienkārši izjūt. “Tas viss ir manī. Iekšējās izjūtas pašas it kā izskan noteiktā plūdumā un atliek tās tikai uzrakstīt. Tad gan, kad izdomātais uzrakstīts, sāku to vērtēt diezgan kritiski. Nekad citiem vērtēšanai neesmu devusi dzejoļus, kuri man pašai nepatīk,” atklāj M. Pommere.Parasti vārsmas neizdodas, ja pie to sacerēšanas autore ķeras tādēļ, ka tā tai brīdī ir nolemts, jo tam ir laiks, vai tādēļ, ka kāds palūdzis un tas ir jādara tūlīt. “Tad visbiežāk nekas nesanāk. Neesmu kā Andrejs Upīts, kurš rakstīja pēc stingra pulksteņa režīma. Labi ir tikai tie dzejoļi, kas, iedvesmas dzīti, spontāni izlec no manis uz papīra, pat visnegaidītākos brīžos,” skaidro autore.Dzeja atvieglo sirdiTā arī gluži nav, ka M. Pommere nemaz nebūtu domājusi par dzīves nodarbi izvēlēties literatūru. “Skolas laikā bija sapnis studēt filoloģiju, bet laikam jau tas tādēļ arī bija sapnis, lai nepiepildītos. Dzīve tā iegrozījās, ka studēt vairs nebija iespēju. Izveidojās ģimene, un tās jau bija citas rūpes,” saka Mārīte.Tāpat kā daudzus, arī Mārīti dzīve pārbaudījusi ar dažādiem sarežģījumiem un pārdzīvojumiem. Neviens nevēlas piedzīvot lielas grūtības, bet varbūt daļēji tieši tās veicinājušas talanta izaugsmi un vēlmi savas domas uzrakstīt. Mākslas un literatūras vēsture ir pilna ar šādiem piemēriem. Arī Mārīte atzīst, ka jebkādas lielas emocijas spēj veicināt dzejas sacerēšanu. “Tās var būt sāpes, pārdzīvojumi un arī liels prieks. Vismaz man tā ir. Ja ir mirkļi dzīvē, kad par kaut ko ļoti sajūsminos, tad drīz vien piedzimst arī dzejolis,” atklāj M. Pommere.Pēc Mārītes domām, savā ziņā tiem, kuriem padodas dzejas rakstīšana, ir vieglāk pārdzīvot dzīves nedienas. “Ja ir bēdas vai lieli pārdzīvojumi un ir no Dieva dota iespēja rakstīt, tad to visu var uzticēt papīram un pēc tam iegūt mieru, jo ne velti saka, ka savas domas var padarīt vieglākas, izkratot sirdi otram. Taču, ja viss jāpatur sevī, tad ir smagi,” secina autore.Plāno izdot brošūruMārīte atklāj, ka sarakstīto dzejoļu nav daudz. Skolā un tūlīt pēc tās viņa iemēģinājusi roku prozā, rakstot miniatūras un stāstiņus, bet par labu dzejai izšķīrusies vēlāk. “Plašas publikas priekšā neesmu uzstājusies. Ir man uzrakstīti tādi īsi, miniatūrveida prozas sirdsgabaliņi, kurus esmu veltījusi tuviem cilvēkiem. Ja no viņiem par saviem sacerējumiem dzirdu labus vārdus, tad, nav ko slēpt, tie mani ļoti iepriecina un mudina šo vaļasprieku turpināt,” apliecina M. Pommere.Vēlos zināt, vai šādu pamudinājumu autore nevēlas gūt no lielākas auditorijas, izdodot, piemēram, dzejoļu krājumu? “Tādu grāmatu, kas būtu pabieza un cietos vākos, noteikti nevarēšu izdot. Ir doma par nelielas brošūriņas izdošanu nelielā tirāžā, lai es to varētu piedāvāt draugiem. Biju aizgājusi uz Smiltenes bibliotēkas pasākumu “Bibliotēku nakts”, lai uzzinātu sīkāk par grāmatu izdošanu. Iespējas ir dažādas, bet problēma jau viena – savas grāmatas izdošana diezgan dārgi maksā. Iesācējiem, kuri vēlas izlaist pirmo krājumu, neviena izdevniecība ar savu finansējumu to neuzņemas veikt, jo baidās riskēt. Kam ir nauda, tam sarežģījumu maz, bet tad rodas problēma lasītājiem, jo grūti pateikt, kura no grāmatām veikalā tiešām ir mākslas darbs un kuru izdevis vien naudīgs cilvēks, lai piepildītu savas ambīcijas. Agrāk tomēr bija kaut kādi māksliniecisko vērtību kritēriji, pēc kuriem vadoties, izdeva grāmatas. Tā mēs uzzinājām Imantu Ziedoni un citus ievērojamus dzejniekus. Tagad grāmatas lasa aizvien mazāk. Recenziju skaits par tām arī sarucis un grūti izzīlēt, kura radīta ar talantu, kura izdota par naudu. Ideālais variants būtu, ja autors ir bagāts un talantīgs, bet divi vienā reti mēdz būt,” spriež M. Pommere.Savu lirisko varoni nepazīstSavos dzejoļos Mārīte par divām galvenajām tēmām uzskata dabu un savstarpējās attiecības. “Reizēm tēma ir pa vidu starp abām minētajām. Dažkārt iedvesmas avots ir kāds notikums vai tajā radušās izjūtas. Par savu lirisko varoni es pat īsti neesmu iedomājusies, kas viņš tāds ir. Vienkārši dažkārt rakstot, it kā uzrunāju kādu citu, tam izstāstot rakstīto, bet kas viņš tāds, nezinu,” atzīstas autore.Par savu mīļāko dzejnieku Mārīte uzskata Imantu Ziedoni, kura dzeju viņa šad tad pārlasa. “Man ļoti patika Ziedoņa teiktais, ka īstas un lielas laimes nemaz nav, bet ir tikai vairākas mazas laimītes. Padomāju un nospriedu – tas taču patiesībā ir brīnišķīgi, ka tev katru dienu dzīvē gadās kāda maza laimīte. Tas ir daudz labāk nekā dzīvot ilgās un gaidīt atnākam lielo laimi,” secina M. Pommere.Vērtējot pašreizējo dzīvi, Mārīte neslēpj, ka sāp jauniešu aizbraukšana uz ārvalstīm. “Mūsu latviskā vide kļūst aizvien tukšāka. Cilvēku skaitam sarūkot, samazinās arī mūsu savstarpējā saskarsme. Paliekam tikpat kā savā čaulā un sulā. Tā atsvešināmies cits no cita, un tas sāp,” saka Mārīte. Arī viņu skāris šis process. Mārīte neslēpj, ka par vislielāko bagātību savā dzīvē uzskata bērnus, bet vecākais dēls, tāpat kā daudzi viņa vienaudži, pašlaik arī atrodas pelņā ārzemēs.Grib izprast mazo princiJa saka, ka ikvienam pret nelabām domām un stresu ir savs zāļu skapītis, tad Mārītei tāds ir dzeja, kas palīdz dvēselē izkliedēt visu slikto. “Dzejošana man sniedz sirdsmieru. Kādreiz uzrakstīto, kas man patīk, pārlasu, tad vēl otrreiz, un sirdsmiers atgriežas. Kad rodas iedvesma, rakstu jaunu dzejoli. Vispār tas ir interesanti. Var saskaitīt burtus alfabētā, pat vārdus kādā valodā, bet tajā uzrakstīto dzejoļu ir krietni vairāk un tie nebeidzas un neatkārtojas. Tas ir brīnumaini, tāpat kā mūzikā. Tajā ir tikai septiņas notis, bet cik daudz mūzikas sarakstīts,” autore atklāj savu ieskatu par mākslas valdzinājumu.Tā iespaidā viņā arī radusies iecere nākotnē kaut ko uzrakstīt par rakstnieka Sent-Ekziperī radīto mazā prinča tēlu, jo, viņasprāt, mazais princis nav vēl līdz galam izprasts. Nākotnē viņa plāno savā dārzā iestādīt sniegpārsliņu un tulpju koku. “Tas būtu tikpat neparasti kā dzeja. Ar sniegpārsliņu koku man būtu divi gadalaiki reizē – vasarā ziema dārzā,” saka M. Pommere. Un vienlaikus būtu iegūta vēl viena maza laimīte.
***
Ir rudzupuķu laiks,Zied debesis un zemeUn mīlestību dadzimZīlē pīpene.Kā aizsapņojies jasmīnzarsLiek roku man uz pleca,Ar sārtiem brunčiemVējā dejo magone.Būs zemeņogu laiks,Būs liepām medus ziedi,Tik saldi smaržosRūgtais pīlādzis.Es lietū ieiešuStarp divām varavīksnēmUn laikam apmaldīšosBaltās vīgriezēs.
