Savā atvaļinājumā izbaudīju Zaubes kulinārā festivālā gaisotni. Var tikai apbrīnot zaubēniešus, kuri jau otro gadu mēģina brīvā dabā noorganizēt tik interesantu padarīšanu, taču jāatzīst, ka rīkotājiem pietrūkst zināšanu un prakses tik lielu pasākumu organizēšanā. Protams, man patika daudzas lietas, bet ja par ieejas biļeti no apmeklētāja tiek prasīti septiņi eiro, tad par šo naudu cilvēkam kaut kas ir arī jāsaņem pretī, ne tikai saulaina diena un svaigs gaiss.
Festivāla “odziņa” bija solītā iespēja ikvienam degustēt no medījumu gaļas un zivīm gatavotus ēdienus, kurus ikdienā nemaz tā nevar dabūt. Man palaimējās nogaršot gan kūpinātu Zaubes ezeros nomakšķerētas karpas gabaliņu, gan uz dzīvas uguns vārītu zivju zupu un soļanku. Ieraugot kārtējo kilometru garo rindu pēc buka un mežacūkas šašlika alus mērcē, kā arī plānajām pankūkām, kas pildītas ar mežacūkas gaļu, sapratu – es rindā nestāvēšu. Un tādu kā es bija ļoti daudz, kuri, ieraugot rindas, atmeta ar roku degustācijai. Personīgi man nebija vēlmes visu festivālu pavadīt stāvot bezgala garajās rindās un cerot, ka izdosies nobaudīt ko eksotisku, kas liktu manām garšas kārpiņām izbaudīt vēl nebijušas garšas. Tā vietā izvēlējos nesteidzīgi izbaudīt tās festivāla pieturas, kurās nebija cilvēku drūzmēšanās. Vīlos arī festivāla ietvaros rīkotā konkursa “Labākā lauku torte” norisē, jo skatītājiem absolūti nebija iespējams aplūkot tik tiešām skaistās tortes. Vienīgi atliek cerēt, ka nākamgad zaubēnieši, ņemot vērā šīgada organizatoriskās neveiksmes, spēs izdomāt, kā pārsteigt festivāla apmeklētājus, neradot vilšanās sajūtu. Taču neskatoties uz darvas pilēm medus mucā, ir atzīstami, ka tāds mazs miestiņš spēj Latvijas vasaras kultūras pasākumu pārbagātībā atrast savu nišu, bet, lai to noturētu, noteikti vēl daudz jāmācās un jāsmeļas pieredze no citām Latvijas mazajām pašvaldībām, kas uzdrīkstas rīkot pasākumus, kurus iecienījuši ne tikai vietējie, bet arī citu novadu iedzīvotāji.
Latvieši mēdz teikt, ka pirmie kucēni jāslīcina. Ne jau tikai Zaubē ir organizatoriskās neveiksmes, ar tām nākas saskarties arī mūspusē. Joprojām valcēniešiem atmiņā ir 2014. gada maijā notikušais lielkoncerts “Cimzes kods”. Un ne jau tāpēc, ka estrādē uz vienas skatuves kāpa latvieši kopā ar igauņiem, bet tāpēc, ka vairums neredzēja vienreizējo muzikālo ar gaismām izgaismoto strūklaku. Neredzēja tāpēc, ka tā sākās tad, kad vairums skatītāju jau bija pametuši estrādi. Tāpat kā šogad 28. maijā Valgas dzelzceļa stacijā notikusī vēsturiskā mistērija, kurā katastrofāli trūka informācijas par pasākuma norisi. Tā varētu turpināt vēl, bet katras kritikas vienīgais labums ir cerība, ka pasākumu rīkotāji ieklausās un mēģina nākamreiz no kļūdām mācīties.
