Daudziem slēpotājiem viens no ziemas sezonas galvenajiem notikumiem ir piedalīšanās populārajā Tartu maratonā.
Daudziem slēpotājiem viens no ziemas sezonas galvenajiem notikumiem ir piedalīšanās populārajā Tartu maratonā. Citiem tas vēl ir tikai mērķis nākotnē. Vairāki Valkas rajona pārstāvji ir startējuši arī citos slavenos maratonos Rietumeiropā, bet valcēnietis Andris Zunte nule kā ierakstījis jaunu lappusi rajona slēpošanas vēsturē. Viņš īstenojis senu sapni — veicis maratonslēpojumus Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs.
Prombūtnē no Latvijas Andris sabija gandrīz trīs nedēļas — no 10. februāra līdz martam. 19. februārī viņš startēja Kanādā “Keskinada Loppet”, bet nedēļu vēlāk — ASV.
“Kanādā apstākļi bija ļoti sūri. Klasiskā slēpojuma dienā nežēlīgs vējš un gaisa temperatūra bija –23 grādi. Jau treniņā man nosala pirkstu gali. Nācās pat nopirkt speciālus cimdus. Startu atliku uz nākamo dienu, kad maratonslēpojums notika slidsolī. Tad vējš bija mazliet mitējies, temperatūra — gandrīz 20 grādu zem nulles. Tomēr pat zem cepures apsaldēju ausu ļipiņas. Pats mačs Kanādā bija ļoti neorganizēts. Trases gatavoja pašā pēdējā brīdī. Divas dienas iepriekš neviens nezināja, kur būs jāslēpo, kur var saņemt numurus un visu pārējo informāciju,” stāsta Andris Zunte.
53 kilometrus garo distanci Kanādā slēpoja tikai ap 700 dalībnieku. Andris to veica trijās stundās un 24 minūtēs un ierindojās 240. vietā. Uzvarēja divi bijušie Kanādas izlases slēpotāji. Divas nākamās vietas ieņēma norvēģi. Vidējais rezultātu līmenis bija ļoti augsts. Arī slēpotājiem no Ziemeļamerikas dienvidiem, piemēram, Floridas.
“Viņi cauru gadu trenējas uz skrituļslēpēm vai skrituļslidām, daudz skrien krosus. Fiziskā sagatavotība viņiem ir tiešām izcila, kaut arī tehniskais izpildījums ir līdzīgs kā mums. Tie, ar kuriem es aprunājos, sacīja, ka viņiem daudz nevajagot pabūt uz sniega, lai slēpotu šādā līmenī, īpaši garos gabalus,” stāstījumu turpina A. Zunte.
Ar startu Kanādā viņš kopumā ir apmierināts. Varbūt nedaudz esot pārķēris sākumu. Grūts bijis posms no 14. līdz 22. kilometram, kur augstuma starpība bijusi vairākus simtus metru. Aklimatizācija Kanādā bijusi pietiekami ilgstoša – gandrīz nedēļu. Jau pāris dienu pirms mača Andris jutis, ka viss būšot kārtībā. Pirms nākamā maratona, kas pēc nedēļas notika ASV, viņš juties nedaudz saguris, jo kopā ar sievu Aneti gribējis arī paceļot pa tālajām zemēm un šo to redzēt arī ārpus slēpošanas trasēm. Par šiem iespaidiem “Ziemeļlatvija” informēs kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.
ASV maratonslēpojumā “American Birkebeiner” startēja 8500 sportistu. 51 km klasiskajā stilā Andris veica 3 stundās un 48 minūtēs, ierindojoties 1855. vietā. Starts bija 1200 metru augstumā virs jūras līmeņa. Nobraucieni un kāpumi bija samērā īsi un asi, un visu laiku. Tikai beigu daļā bija vairāki līdzenumi — pa Hārdvajas ezeru un finišā pilsētas ielās. ASV klimats bija maigāks —bez vēja, kaut arī sacensību dienā bija 17 grādu sals.
“Esmu ļoti apmierināts, kaut arī rezultāts smagajā trasē varēja būt labāks. Katrs jauns maratons dod pieredzi un jaunas atziņas. Ne vienmēr visu izšķir spēks, ir daudz nianšu, kas nosaka galarezultātu, arī galvā visam jābūt sakārtotam,” par iespaidiem ASV turpina A. Zunte.
Amerikā pirmās piecas vietas ieņēma Itālijas izlases slēpotāji, kuri nepiedalījās ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā. Andris domā, ka viens no iemesliem, kāpēc tur bija tik daudz elites sportistu, ir arī tas, ka naudas balvas “Wordloppet” posmos ASV un citviet ir ļoti iespaidīgas. Olimpiādē tādas nopelnīt nevar. Piemēram, Amerikā uzvarētājs saņēma jaunu automašīnu “Subaru” un vēl naudas prēmiju.
“Nezinu labāk noorganizētu maratonu par ASV. Atklāšanā norvēģi dziedāja tautas dziesmas. Škiet, viņi ir šā maratona ieviesēji Amerikā. Bija arī indiāņu nacionālās dejas. Vis serviss noorganizēts perfektā līmenī. Trasē visā tās garumā bija ļoti daudz skatītāju. Indiāņi sita bungas, cilvēki trases malā uzmundrināja ikkatru, vārīja tēju un piedāvāja dalībniekiem. Slēpojot bija vienreizēja sajūta. Arī starp pašiem dalībniekiem trasē valdīja draudzīga gaisotne. Līdz šim domāju, ka organizatoriskajā ziņā visus konkurentus pārspēj “Dolomitenlauf” Austrijā, taču ASV bija desmit reižu vairāk dalībnieku,” rezumējot saka A. Zunte.
Tur, “aiz dīķa”, viņš bija perfekti informēts par kanādiešu un amerikāņu startiem olimpiādē, par letiņu gaitām draugi sūtījuši īsziņas, bet labākos latviešus, kā, piemēram, kamaniņu braucēju Mārtiņu Rubeni, varējis manīt arī TV un laikrakstu reportāžās. “Neredzēju gan nevienu Latvijas hokeja izlases spēli, bet varbūt arī labi, ka tā. Patīkami, ka viņi tur zina par Latviju, vismaz lielākā daļa ir labi informēti. Pat veikalā pārdevējs, ieraugot manu kredītkarti ar uzrakstu “Latvija”, sita uz pleca,” saka Andris. Tas gan bijis pēc Latvijas hokejistu pirmā mača ar ASV.
Laiks, ko viņš ar sievu pavadīja pie draugiem Amerikā un Kanādā, jau pieder vēsturei. Ar jaunu sparu Andris atgriezies darbā un ir pateicīgs saviem darba devējiem par sapratni un atbalstu, ko saņēmis sportisko mērķu īstenošanā.
