Mazbērnu audzināšanā vecvecāki var īstenot savu dzīves pieredzi, zināšanas.
Mazbērnu audzināšanā vecvecāki var īstenot savu dzīves pieredzi, zināšanas. Mūsdienu vecmāmiņas reizēm uztraucas par jaunāko zināšanu trūkumu bērnu audzināšanā, barošanā un disciplinēšanā. “Kad mēs audzinājām savus bērnus, nebija ne autiņbiksīšu, ne mākslīgās bērnu barības paciņās un burciņās, ne dažādu ierīču bērnu fiziskai attīstībai.”” Tam ir jāpiekrīt, ka katra paaudze tomēr atbalsta citus teorētiķus bērnu audzināšanā un izvēlas atšķirīgas metodes. Tomēr vecvecāku loma ir nenovērtējama, jo viņu dzīves ritms nav tik steidzīgs un straujš kā jaunajiem, viņi spēj daudz pacietīgāk atbildēt uz visiem bērnu “kāpēc”, daudz kvalitatīvāk – bērna prasībām un spējām atbilstīgāk pavadīt laiku kopā ar bērnu.
Vecvecākiem nav tik izteiktas un emocionāli piesātinātas attiecības ar bērnu kā, piemēram, bērna mātei.
Ir svarīgi attiecībās ar vecvecākiem noteikt arī robežas par atbildību bērnu audzināšanā. Būtiskus audzināšanas, izglītošanas, kā arī veselības jautājumus vajadzētu izlemt bērna vecākiem, nevis vecvecākiem. Neskaidrību un sarežģītāku situāciju izvērtēšanā vecvecāku padoms būtu ļoti vērtīgs, taču atbildība ir vecāku izvēle.
Veiksmīgs attiecību veids varētu veidoties situācijā, ja vecvecāki dzīvo netālu, tiek aicināti kā palīgi brīvdienās, vakaros, nedēļas nogalēs, ja mazbērns ir jau paaudzies. Un vecvecākiem būtu jārespektē savu bērnu atsevišķa dzīvošana un arī savu bērnu audzināšanas modeļa izvēle. Svarīgi ir saprast katra vecumposma dzīves uzdevumus, tad arī strīdi un domstarpības būs mazāk. Jaunajiem – attiecību veidošana un bērnu audzināšana. Vecvecākiem – rūpes par savu veselību un varas zaudēšana pār saviem jau pieaugušajiem bērniem.
