Šodien Valkas rajona tiesā izskata krimināllietu, kurā apsūdzēts 13 gadu vecs pusaudzis. Iespējams, iznākums — nonākšana līdz apsūdzības solam — ir likumsakarīgs, ja vien nerastos šaubas par ģimenes attieksmi pret bērnu.
Šodien Valkas rajona tiesā izskata krimināllietu, kurā apsūdzēts 13 gadu vecs pusaudzis. Iespējams, iznākums — nonākšana līdz apsūdzības solam — ir likumsakarīgs, ja vien nerastos šaubas par ģimenes attieksmi pret bērnu, kā rezultātā viņš klaiņo un nedzīvo mājās.
Sarunā ar Valkas pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāju Agri Saliņu un domes Sociālā dienesta speciālisti darbam ar ģimenēm Liliju Līviņu noskaidrojās, ka diemžēl mātei ar dēlu bija un joprojām ir vēsas attiecības. Savstarpējo nesaskaņu dēļ zēns ilgstoši pazudis no mājām, nav apmeklējis skolu un nostājies uz noziedzības ceļa. Šis gadījums Valkā nav vienīgais, jo aizvien biežāk pusaudžu vecāki meklē palīdzību pie speciālistiem, jo pašu spēkiem vairs netiek galā ar bērniem spurainākajā vecumā.
Māte lūdz palīdzību
“Ģimene, kurā aug pusaudzis un vēl divi bērni, bāriņtiesas uzmanības lokā ar nelieliem pārtraukumiem nonākusi vairākkārt. Pēdējo reizi — pērnā gada septembrī. Māte pilsētas Sociālajam dienestam lūdza palīdzību, jo nepārtraukti konfliktēja ar vecāko dēlu,” informē Valkas pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājs Agris Saliņš.
Bāriņtiesas rīcībā esošās lietas materiālos minēts, ka māte vairākkārt mēģinājusi runāt ar dēlu, pat ieslēgusi dzīvoklī, lai neklaiņo, bet pusaudzis no otrā stāva pa notekcauruli aizbēdzis. Mātei un patēvam zēns bēgšanas iemeslus nav paskaidrojis. Ar līdzīgām problēmām ģimene saskārusies jau pirms diviem gadiem.
Konstatē emocionālo un fizisko vardarbību
A. Saliņš un L. Līviņa uzskata, ka puiša klaiņošanā un skolas neapmeklēšanā vainojama arī māte. Strādājot ar zēnu, psihiatre Ariandra Grīnvalde konstatēja, ka pret pusaudzi bijusi emocionālā un fiziskā vardarbība, vērojamas arī psiholoģiskās traumas pazīmes. Šā iemesla dēļ viņam bija nozīmētas astoņas bezmaksas konsultācijas pie psihiatra, bet viņš apmeklēja tikai divas.
“Oktobra sākumā saņēmām informācija, ka patēvs ar siksnu nopēris pusaudzi. Saņemot izziņu no mediķa, izņēmām bērnu no ģimenes, mātei pārtraucām vecāku varu un puiku ievietojām Smiltenes bērnu patversmē,” stāsta A. Saliņš. Pēc šā incidenta māte bāriņtiesai lūdza, lai atjauno aprūpes tiesības uz dēlu, un atzina, ka zēna fiziskās sodīšanas iemesls bija viņa sistemātiskā klaiņošana, nenakšņošana mājās, skolas neapmeklēšana un zādzības, kuras viņš bija izdarījis.
“Māte atzina, ka dēla fiziskā sodīšana bijusi pārsteidzīga un notikusi stresa situācijā,” komentē A. Saliņš.
“Bērnus nevar sodīt brīdī, kad paši vecāki dusmās vārās. Ja arī gadās uz bērniem izlādēt savas negatīvās emocijas ne vien par viņu pastrādātajiem nedarbiem, bet arī par pašu pieaugušo neveiksmēm, tad pēc tam radušos situāciju jāmāk nolīdzināt ar savstarpēju mīļumu un salabšanu. Bērnu nevar sodīt, ilgstoši ar viņu nerunājot un atgādinot par izdarīto pārkāpumu,” uzsver L. Līviņa. Par pārkāpumiem bērni ir jāsoda, bet tad vecākiem jāpieturas pie noteiktas sistēmas, piemēram, viņus kontrolējot, samazinot kabatas naudu vai ierobežojot kultūras pasākumu apmeklēšanu. Bērniem ilgstoši emocionāli nav jācieš par vecāku neveiksmēm, ģimenes nelabvēlīgo materiālo stāvokli, kā arī jāveic pienākumi, par kuriem patiesībā jāatbild vecākiem.
“Vai mātei pašai nebūtu vieglāk, piemēram, dēlam izžāvēt apavus un izmazgāt zeķes, nevis nepārtraukti mājās kliegt, ka viņš to pats nedara. Bērns par sevi patstāvīgi sāk rūpēties, ņemot piemēru no vecākiem un audzināšanas rezultātā,” uzskata L. Līviņa. Šajā ģimenē daudz ko panāk, citam uz citu kliedzot un dzīvojot nepārtrauktā stresā.
Sadarbība — bez rezultātiem
Lai novērstu zēnu no nelabvēlīgi ietekmējošas ārpusģimenes vides pilsētā, mātei ieteica dēlu paturēt Smiltenes bērnu patversmē. Pusaudzim tur nepatika. Zēnu norīkoja ārstēties bērnu krīzes centrā “Dardedze”, bet viņš kategoriski atteicās turp braukt. Sociālais dienests palīdzēja pusaudzi iekārtot Gaiļezera slimnīcas nodaļā, kur ārstējas nervozi bērni. Uz slimnīcu viņu veda L. Līviņa. Viņa novēroja, ka, paliekot kopā ar nepazīstamiem vienaudžiem, viņam bija trauksmes un nedrošības sajūta. Pēc slimnīcas zēnam bija jālieto medikamenti. Sociālais dienests šim mērķim atvēlēja līdzekļus. Diemžēl medikamenti netika nopirkti. Pēc tam drīz vien atkal sākās klaiņošana.
Speciālisti arī mātei ieteica apmeklēt psihologu, jo viņai ir jāmācās, kā ģimenē veidot savstarpējo saskarsmi un labvēlīgu mikrovidi.
“Diemžēl Valkā uz vietas nevar saņemt psihologa konsultācijas. Ieteicām braukt uz Smilteni pie speciālista. Bez maksas tās var apmeklēt Bērnu un ģimenes lietu ministrijā. Pusaudža māte šīs iespējas neizmantoja,” stāsta A. Saliņš. Viņš uzskata, ka mātei pietrūkst uzmanības ne vien dēla audzināšanai, bet arī savas psihes sakārtošanai.
Diemžēl vairāku speciālistu līdzšinējā sadarbība ar zēnu nekādus rezultātus nav devusi. Pusaudža nepakļāvības dēļ viņam jāpiemēro audzināšanas rakstura piespiedu līdzekļi — viņu ievietos sociālās korekcijas izglītības iestādē Alūksnes rajona “Strautiņos”.
A. Saliņš un L.Līviņa joprojām nevar izprast, kāpēc ne zēns, ne viņa ģimene nepieņēma palīdzību un neizmantoja to savā labā. Viņiem radies priekšstats, ka māte vēlējās redzēt pozitīvu rezultātu bez pašas līdzdalības un piepūles. Šādos gadījumos jāiesaistās abām pusēm, jo vecākiem pret bērnu jābūt pretimnākošiem, lieku reizi jāpiedod nodarītais, lai bērnu atgrieztu ģimenē.
“Vai uzturēšanās pāraudzināšanas iestādē izmainīs viņa domāšanu? Diez vai. Iespējams, tur viņš apgūs jaunu dzīves pieredzi un iemaņas, kas ne vienmēr ir virzība uz labāku dzīvi,” domā L. Līviņa.
