Tuvojoties gadumijai, gribas palūkoties uz situāciju Latvijā plašākos mērogos. Tā kā Valkā uzstādīts Kārļa Ulmaņa krūšutēls, kas vecākās paaudzes cilvēkus rosina atcerēties skaistos un jaukos Ulmaņlaikus, tad vajadzētu atcerēties arī tā laika ēnas puses. Arī mana bērnība iekrita trīsdesmitajos gados, šo to varu salīdzināt. Bet vispirms citēšu paša Ulmaņa vārdus: “Visi palīgā valdībai! Tāds ir mūsu aicinājums. Ne neauglīgu noliegšanu, bet padomu, ne uzbrukumus, bet apzinīgu līdzdarbību, ne ārēju skaļumu, bet neatlaidību, ne savstarpēju apkarošanu, bet vienotu domu!”Citētie vārdi paši par sevi liecina, ka sabiedrībā valdīja arī negācijas. Un ne jau visa sabiedrība dzīvoja laimībā un pārticībā. Varam tikai salīdzināt ar citām valstīm. Vidējais dzīves līmenis Latvijā tolaik bija nedaudz augstāks nekā Somijā, dažos aspektos arī augstāks nekā Igaunijā. Bet tādas bija tendences lielajā daļā Eiropas zemju, nekur nebija paradīzes. Mūsdienu salīdzinājums ar pirmskara periodu vispār nekorekts, jo tolaik cilvēkiem bija citas vajadzības. Nezinu, cik mājās tolaik bija ledusskapis, par automašīnu nemaz nerunājot. Tagad televizori, datori, mobilie telefoni un citas sadzīves preces ir ne tikai iespējas, bet katras ģimenes nepieciešamība. Kārlis Ulmanis savā valdīšanas periodā pa ārzemēm nebraukāja, bet Zviedrijas karaļa viesošanās Rīgā bija ārkārtējs notikums. Ulmaņlaikos poļu vasaras laukstrādniece strādāja par vēdera tiesu un sešdesmit latiem, un bija laimīga par to pašu.Bet vienalga mūs neatstāj jautājums, kāpēc divdesmit piecos gados mēs esam tik maz sasnieguši. Deviņdesmitajos gados nebija taču nekādas kara postažas. Pavirši spriežot, tā arī bija, bet atzīsim, ka sociālisms pēc sabrukuma visas PSRS mērogā arī pielīdzināms kara postījumiem. Sagrauta bija ne tikai tradicionālā saimniekošana, bet bija izputināts latviešu tautas genofonds, savukārt atlikušo tautas daļu sociālisms pieradināja, ka valstij piederošais nepieder nevienam.Mūsu lielākā veiksme ir dalība NATO un ES. Ja nebūtu noticis šis pagrieziens, neatkarīgas Latvijas vispār vairs nebūtu. Sadzīves līmenī mēs reizēm žēlojamies, ka Brisele mums uzspiež savas regulas, bet aizmirstam tos miljardus, ko esam saņēmuši kā dāvinājumu. Atliek tikai nožēlot, ka ne vienmēr šos piešķīrumus esam pratuši izmantot gana lietderīgi. Mūsdienu tirdzniecība piedāvā tādus kārdinājumus, ka viens otrs bijis ar mieru pārdot vectēvu atstāto mantojumu ārzemniekiem, lai tikai dabūtu viegli paņemamu naudu.Esam pieraduši klaigāt, ka mums pārāk maz dod skopā valdība. Bet vai esam sekmējuši, lai Latvijā attīstītos ražošana? Kolīdz uzrodas kāds uzņēmīgs censonis ar gatavu projektu rūpnīcai, tūdaļ sākas gāganu kari. Netālu no Ikšķiles bija paredzēts celt ģipša pārstrādes rūpnīcu – kādam nepatika, un sakūdītā tauta projektu nobļāva. Dzird, kaut kur Jelgavas pusē vai Olainē kāds plāno būvēt ražotnes, bet tautai neko nevajagot. Brēc, ka nav darba, bet no reāla piedāvājuma atsakās. Un kādi decibeli un avīžvirsraksti pieredzēti, lai aizliegtu bioenerģijas objektus! Nezin par kādu naudu saradušies dzīvnieku aizstāvji, kuri grib aizliegt ūdeļu audzēšanu, vairākus simtus cilvēku atstājot bez darba un valsts budžetu bez prāviem ienākumiem. Tajā pat laikā saradies prāvs skaits ostapu benderu, kuriem rūp tikai sagrābt Briseles naudu un pēc tam bankrotēt. Esmu aktīvi darbojies dabas aizsardzībā laikos, kad tas bija sabiedrisks pienākums. Tagad šādus vaļaspriekus apmaksā no budžeta un, lai nokostu lielāku kanci, tiek sagudroti projekti, teiksim, par kontrolētu mežu dedzināšanu. Bet Olaines ķīmiskā piesārņojuma likvidēšanai ieplānotos līdzekļus minētie eksperti iemanās palaist vējā. Tā saimniekojam.Cits piemērs. Savulaik Trikātas piensaimnieku kooperatīvs gribēja pirkt Valmieras piena kombinātu no Šķēles ģimenes. Par pieciem miljoniem. Bet daži politiķi protestēja, redz, nedrīkstot pirkt no oligarhiem. Labi, oligarhi pārdeva krievu uzņēmējam, bet latvieši par desmit miljoniem pie Jelgavas uzcēla jaunu rūpnīcu.Nesen tika ziņots, ka alimentu nemaksātāji valstij palikuši parādā 123 miljonus eiro. Te izpaužas pieminētā ģenētiskā degradācija, kad papiņi nav spējīgi uzņemties atbildību par saviem bērniem. Ja, teiksim, valsts atgūtu tikai pusi no šīs summas, tad pietiktu gan skolotājiem, gan mediķiem. Blaumanis kādreiz tādus vīrišķus sauca par ļurkām, un nevajag brīnīties, ka mūsu sievietēm grūti atrast sev vīrus latviešu vidē, daudzas brauc uz ārzemēm, lai tur apprecētos.Ja runājam par lielo emigrāciju, tad tā būtu krietni mazāka, ja arī esošie uzņēmēji daudzmaz domātu par strādājošo interesēm. Vācijā krīzes gados daudzas rūpnīcas maksāja pilnu algu uz pusslodzi strādājošajiem tikai tāpēc, lai noturētu pieredzējušus darbiniekus.Protams, visur var atrast vainu valdības darbā. Piemēram, izglītības sistēma divdesmit piecus gadus ir nepārtraukti reformēta, līdz saformēta tiktāl, ka velns ragus var aplauzt. Piedāvātais atalgojuma modelis tiek reklamēts kā radikālas zāles, lai novērstu netaisnības. Bet gribu atgādināt vienu patiesību: nedrīkst darīt neko tādu, lai dažas kategorijas zaudētu ienākumus, kamēr iegūtu citas. Ja kādam kas iedots, to nedrīkst atņemt.Ko vispār varam gaidīt jaunajā gadā? Viss atkarīgs no situācijas Krievijā un Ukrainā. Nekādus nekustamā īpašuma pircējus mēs no Krievijas lūgtin nelūgsim. Rubļa kurss pret eiro nokrities divkārt. Arī šprotes maskavieši vairs nejaudās nopirkt. Varianti šādi. Putins beidzot ieklausās Merkeles un Obamas teiktajā. Maz ticams. Doņeckā sāk dumpoties izmisumā nonākušie ogļrači. Nelielas cerības, ka pašā Krievijā kurnēt sāks armijas vadība, kam militārie konflikti bija laba izdevība šo to piesavināties, bet pēc sazagšanās nepieciešams miers, lai baudītu guvumu. Neskaidrs paliek jautājums par islāmistu aktivitātēm pasaulē. Un pavisam nezināms lielums ir mūsu pašu uzvedība.
