Latvieši ir viena no nedaudzajām tautām, kura svin vārdadienas. Tas varbūt tāpēc, ka ilgus gadsimtus mūsu senčiem, vismaz tiem, kuri piekopa zemnieku dzīvesveidu, nekādu dokumentējamu uzvārdu nebija. Cilvēkus tad identificēja galvenokārt pēc personvārda, vajadzības gadījumā to papildinot ar māju vārdu vai iesauku.
Ir visai fragmentāras ziņas par mūsu senču personvārdiem pirms 13. gadsimta. Minēts, ka latvieši (latgaļi, kurši, zemgaļi, sēļi) sievietēm devuši putnu un puķu vārdus. Neteiksim, ka izvēle būtu bijusi īpaši liela: Irbe, Dzilna, Stērste, Roze, Magone, Madara, liekas, vēl arī Egle, Liepa, Ieva, Selga, Rasa… Gan jau bija arī citi varianti, kam sakars ar vēsturisku pārmantojamību no vēl senākiem laikiem un kam sakars ar mītisko domāšanas veidu. Piešķirtais personvārds ikreiz bijis kā sava veida likteņa novēlējums.
Vēsturē saglabājušies vairāki vīriešiem dodami personvārdi: Visvaldis, Rūsiņš, Rameķis (no Ramka), kam pa vidu ieskanas arī lībiskais Imanta. Izmaiņas notika reizē ar kristianizāciju, jo baznīcā kristītajiem centās dot vārdus, kas aizgūti no svētajiem rakstiem, nereti tos pamatīgi pārveidojot atbilstoši latviskajai izrunai. Vēlāk Vidzemes luterānisms pieļāva lielāku brīvību, turklāt daudzi personvārdi tika aizgūti no vāciešiem un zviedriem. Bībelisko vārdu tradīcija katoliskajā Latgalē saglabājusies līdz mūsdienām. Tas pats sakāms par pareizticīgajiem neatkarīgi no etniskās piederības. Modernākiem cilvēkiem, kādi vienmēr bijuši studenti, šāda prakse sagādājusi vielu arī jaunradei. Piemēram, starp kursabiedriem sagadās trīs Latgales meitenes un visas Antonijas. Lai nerastos pārpratumi, studenti vienu nosauc par Antu, otru par Toņu un trešo par Ņinu. Arī tā mēdz iestiprināties laikmetīgāka mode.
Reizē ar tulkoto daiļliteratūru, bet jo sevišķi ar kinofilmu parādīšanos, arī latviskajās tradīcijās ienāca aizguvumi. Vienlaikus personvārdu klāstu papildināja no latviešu mitoloģijas aizgūti vārdi, vispirms jau Jānis, Māra, Laima, Dēkla, tiesa, ne vienmēr apzinoties katra mitoloģiskā personāža dziļāko jēgu, kas meklējama sanskrita tekstos un attiecas uz indoeiropiešu valodu kopīgajām saknēm. Piemēram, Jānis, Jānītis saistāms ar auglības dievību, bet jēdzieniski tam var būt tik senas saknes, ka varam līdzās pieminēt ķīniešu Jan principu. Tiesa, valodnieki par to nevēlas ne dzirdēt, bet savas tiesības taču arī hipotēzei par nogrimušo Mu kontinentu. Modernāka tradīcija ir meitenēm dot Līgas vārdu, lai it kā līdzās Jānim tādā veidā godinātu Līgo dienu. Ak, ja vien kāds zinātu, ko īsti šis līgo nozīmē sanskrita valodā! Bet latvieša ausij skan jauki, un savā dziļākajā būtībā nekādas aplamības tur nav, viss saistīts ar to pašu auglības kultu. Vairosimies nācijas stiprumam!
Tagad ir moderni laiki, īsts latvietis, kurš apguvis vairākas svešvalodas, jau ar abām kājām jūtas stāvam kaut kur pa vidu globusam, pie dzimtās senču zemītes pieturoties tikai ar kreisās kājas mazo pirkstiņu. Un tad nu vārddevības tiek papildinātas ar visādām Izaurām un citiem no ziepju operām aizgūtiem personvārdiem. Atturēšos piemērus uzskaitīt, jo tā varu kādam cilvēkam sagādāt sāpes. Šeit der pieminēt, ka dziļajos staļinisma gados Krievijā bērniem vārdos deva gan Pjaķiļetku, gan Staļinu. Mūsdienās kāds krievs savam dēlam devis vārdu Bitkoins – jo, lūk, pirms tam viņam labi paveicies ar naudas ieguldīšanu šajā kriptovalūtā.
Latvisko sakņu meklēšana personvārdu darinājumos aktuāla kļuva jau 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar tautisko atmodu. Tad tika ne tikai īsināti agrākie svēto mocekļu vārdi, bet no Raiņa un Aspazijas darbiem aizgūti kā īpaši labskanīgi jaunievedumi.
Patiess latviskošanas vilnis sākās divdesmitajos gados, kad daži kalendāri iznāca ar milzu daudz jaunvārdu piedāvājumiem. Ļoti interesanta lasāmviela. Daudzi no ieteikumiem patiešām ieviesušies praksē, bet lielā puse tā arī palikusi kā mazliet eksotiski lingvistiski vingrinājumi. Atļaušos uzskaitīt dažus no nenotikušajiem ieteikumiem.
Smuidris, Vēsmonis, Laimiņš, Burtnieks, Tīcis, Donis, Plaudis, Potrimps, Dūnis, Lībis, Spēkulis, Tālgals, Gaisulis, Gavilis, Prātons, Rāmavs, Radis, Priecis, Vidulis, Gatvars, Budris, Puškaitis. Un: Loma, Veikla, Dzīle, Sārtone, Slaida, Gaita, Kosa, Jestra, Rieta, Smaila, Godīte, Tīra, Brīna, Mudra, Salda, Priece, Liega.
Bet ir otra grupa no piedāvātajiem jaunvārdiem, kuri mūsu tradīcijā iestiprinājušies un gluži arī mūsdienās nav piekāpušies ērmīgo aizguvumu priekšā. Minēšu tikai nedaudzus.
Miervaldis, Ilgvars, Vilnis, Alvis, Tālis, Tālavs, Visvaldis, Dace, Spulga, Laimdota, Skaidrīte, Sarma, Ārija, Kaiva, Lība, Mētra, Gundega, Austra, Marga, Zaiga, Dzidra, Mirdza, Aina, Gaida, Ritma, Pārsla, Astra… Redzam, ka daži no šiem personvārdiem it kā bijuši pazīstami jau agrāk, bet divdesmito gadu nacionālās sajūsmas ietekmē pa īstam nostiprinājušies tradīcijā. Un mūsdienās atliek varbūt tikai pabrīnīties, vai tik populāri personvārdi patiešām būtu parādījušies tikai pirms nepilna gadsimta. Bet tā tas patiešām ir, jo manis uzskaitītie personvārdi tā laika kalendārā atrodami tikai pie ieteicamajiem, kamēr oficiāli svinamie personvārdi sasaistīti ar noteiktu kalendāra svinamdienu.
Nujā, bet mūsdienu kaunīgajiem latviešiem gauži nepatīk, ka viņu vecāku izvēlētie vārdi pavisam nepakļaujas angļu rakstības un izrunas tradīcijām. Kaut kā stipri bauriski sanāk, vai ne?
