Pagājušajā nedēļā masu medijos parādījās ziņa, ka Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes organizētā lauku kursa laikā Slīteres nacionālajā parkā atklāta jauna sūnu suga. Pirmajā mirklī tāds paziņojums pārsteidz – ar ko gan katrs tikai neaizraujas, uzskatot, ka tas ir nozīmīgi. Valstij jāizdomā, kā likvidēt bezdarbu, trūcīgo skaits strauji palielinās, un cilvēki dara visu, lai nodrošinātu sev iztiku. Top idejas un ieteikumi, kā izraut ekonomiku no bedres, bet te daži par sasniegumu uzskata jaunu sūnu atklāšanu. Tad neviļus atcerējos izlasīto kādā pagājušā gadsimta romānā par Drēzdenes bombardēšanu Otrajā pasaules karā. Visapkārt krita bumbas, cilvēki glābās, kur vien bija iespējams, bet viena nama pagrabā valodnieks, neliekoties zinis par apkārt notiekošo, ar fanātisku aizrautību meklēja kādas fonēmas izcelsmes vēsturi. Toreiz man tāds kontrasts fascinēja, kaut šķita neticams. Tagad domāju – varbūt tieši šāda apmātība un apkārtējā haosā, kas var būt krīze, karš, vai citi sabiedrību satricinoši procesi, pievēršanās tam, kas interesē tikai pašu, ved uz īsto patiesību un attīstību. Ar retu augu atklāšanu sabiedriskajā apziņā nobriest lēmums radīt rezervātu un iznākumā top saglabāta liela platība dabas, kuras skaistumu un pirmatnīgumu apbrīno visi. Latvijā tāds ir jau pieminētais Slīteres, arī Gaujas nacionālais parks, bet mūspusē lepojamies ar Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu. Savukārt izkopta un izpētīta lingvistika ļauj labāk apzināt kultūrvēsturi. Vācu rakstnieks filozofs Hermanis Hese to sauc par stikla pērlīšu spēli, kurā uzvarētājs ir garīgums.
