Nacionālās apvienības raisītā diskusija par Uzvaras pieminekļa pārcelšanu citviet šķiet diezgan dīvaina. Nerunājot par daudz dažādiem ideoloģiskajiem aspektiem, rodas pamatjautājums, kā to izdarīt praktiski. Piemineklis būvēts tā, ka to nevar pārvietot. Protams, ja neceļam kopiju vecajam. Nacionāli radikāli noskaņoti cilvēki iebildīs un sacīs, kā, lūk, Tallinā varēja pārvietot leģendāro Aļošu. Ar Igaunijas galvaspilsētā pārcelto pieminekli situācija nav salīdzināma, jo tas ir no pavisam cita materiāla. Nelielo skulptūru un mūrēto sienu aiz tā aizvest uz kapsētu nebija grūti. Aļoša pilsētas centrā bija izteikts svešķermenis.
Iespējams, daudzi vairs neatceras milzu starptautiskos skandālus un grautiņus Tallinas vecpilsētā, kas bija saistīti ar pieminekļa pārvietošanu. Jā, taisnība uzvarēja, un nu kapa piemineklis ir kapos, kur tam jābūt. Uzvaras parkā ir piemineklis notikumam, nevis konkrētiem apbedījumiem.
Ir vienkārši uzstāt uz savu taisnību, taču jādomā arī par iespējamajām sekām. Rīgā izvietotajam tā saucamajam piemineklim, protams, nav nekādas mākslinieciskās vērtības, taču tas ataino tā tapšanas laika sabiedrībai uzspiesto domāšanas veidu.
Var jau spriedelēt par tā vajadzību un nevajadzību, taču nedzīvojam 20. gadsimta sākumā, kad boļševiki gāza bezgala daudzus cara laiku pieminekļus. Vai mums iet boļševiku pēdās un revolūcijas vārdā darīt līdzīgi? Varbūt tomēr labāk būt iecietīgākiem un pagaidīt, kad šis dzelzsbetona veidojums sagrūs pats. Ikdienā taču redzam, cik noturīgs ir padomju laikā ražotais dzelzsbetons. Diezin vai būvējums Rīgā ir izņēmums.
