Šo sestdien būs klāt Lielā talka. Ikviens aicināts sakopt savu dzīvesvietu un tās apkārtni, lai 10 gadu laikā padarītu Latviju par tīrāko vietu pasaules kartē. Šis ir apbrīnojams gadījums, kad viens cilvēks, proti, rakstniece Anna Žīgure, ar kolektīvajā telpā precīzi mērķētu ideju spēj aizraut sev līdzi masas. Pērn 13. septembrī Latvijā strādāja gandrīz 50 tūkstoši brīvprātīgo talcinieku, savācot vairāk nekā 260 tūkstošus atkritumu maisu. Arī Valkas rajona piepilsētu mežos skolēni, pensionāri un strādājošie likvidēja vairākas nelegālās izgāztuves. Te nu ir Lielās talkas otra puse. Vai vienai daļai sabiedrības, kaut arī brīvprātīgi, ir jāvāc citu atstātie mēsli? Tad jau cūkotāji dzīvos bez sirdsapziņas pārmetumiem. Meži, vienalga, būs tīri, jo kāds aiz viņiem visu sakops. Tomēr dzīvi uz priekšu virza tie cilvēki, kuri nav vienaldzīgi un šajā gadījumā iestājas par iespēju mums visiem dzīvot nepiesārņotā vidē. Lielā talka piedāvā darba rīku, kā to panākt. Taču jāķeras klāt arī cēlonim. Trāpīgi teica kāda smilteniete: neviena talka nebūtu jārīko, ja katrs savus atkritumus novietotu tiem paredzētā vietā. Par sadzīves atkritumu nelegālu izmešanu ir paredzēts liels naudas sods, taču visbiežāk amatpersonas bezpalīdzīgi noplāta rokas. Nevienu vainīgo notikuma vietā neizdodoties pieķert. Varbūt aktīvākie pilsoņi, piemēram, jauniešu biedrības, varētu sarīkot patruļas piepilsētu mežos un fotoaparātā fiksēt atkritumu atvedējus un viņu transportlīdzekļu numurus? Tas gan ir darbiņš, kam vajadzīga drosme. Ej nu zini, kā tāds notikuma vietā pieķerts piemēslotājs rīkosies.
