Vakarpusē ar meitām, nākot mājās no bērnudārza, pa ceļam satiku kaimiņtanti krievieti. Viņa mūs cienāja un vēl līdzi iedeva lielas un garšīgas sarkanās ērkšķogas.
Vakarpusē ar meitām, nākot mājās no bērnudārza, pa ceļam satiku kaimiņtanti krievieti. Viņa mūs cienāja un vēl līdzi iedeva lielas un garšīgas sarkanās ērkšķogas. Mazākā meita uzreiz sadraudzējās ar laipno sievieti, bet vecākā viņu ilgi pētīja un no ogām atteicās. Kaimiņiene krieviski izstāstīja, kas izaudzis dārzā, es pajautāju par viņas suņa veselību, kas cietis cīņās par kādas suņu meitenes uzmanību. Tad sieviete negaidot pateica frāzi: “Vecākā meita laikam nemīl krievus, ja neēd manas ogas.” Nedaudz samulsu no tik pēkšņa sarunas pavērsiena un paskaidroju, ka četrus gadus vecs bērns vēl nepārzina krievu valodu, tāpēc arī uzreiz nesarunājas ar nepazīstamiem cilvēkiem. Laipni centos viņai pastāstīt, ka jaunākās meitas grupā vairāki bērni runā krieviski, tāpēc arī viņa zina dažus vārdus, piemēram, (vecmāmiņa) babuška , (muļķīte) duročka krievu valodā. Pēc sarunas biju nelielā šokā, jo acīmredzot sieviete uzskata, ka, ja ar viņu pat latviešu bērni nekontaktējas un nerunā krieviski, tad viņi nemīl krievus. Iespējams, kāda cita manā vietā būtu pajautājusi – kāpēc sieviete, tik ilgi dzīvodama Latvijā, nav iemācījusies latviešu valodu? Es mīļā miera labad klusēju, jo ar kaimiņiem ir svarīgi dzīvot mierā un saticībā.
Pēc šī gadījuma aizdomājos, ka tik tiešām krievi, īpaši gados vecāki, uzskata, ka viņus valodas nezināšanas dēļ Latvijā diskriminē. Joprojām viņi nevar aizmirst padomju laikus, kad lepni varēja ieiet jebkurā iestādē un runāt tikai krieviski. Viņiem neinteresēja, vai sarunu biedrs prot vai neprot šo valodu. Lielākoties prata, jo toreiz skolā jau no 1. klases bija jāmācās krievu valoda. Neesmu pret valodu zināšanām, tikai nevēlos, ka maniem bērniem uzspiestā veidā būtu jārunā svešā mēlē. Katras tautas gods un lepnums ir valoda, un kāpēc gan latviešiem būtu jākaunas, ka viņi savā dzimtenē nepratīs atbildēt krieviski. Lielākoties jau mēs jūtamies neērti un cenšamies runāt krieviski, toties kaimiņi igauņi bez problēmām ar smaidu uz lūpām pasaka, ka viņi krieviski nesaprot, tāpēc arī nerunās. Diemžēl vairākums igauņu neprot arī angliski, tāpēc jāizlīdzas ar “pirkstu” valodu. Toties viņi ir lepni, ka neviens nevar piespiest atteikties runāt igauniski. Varbūt arī mums pienācis laiks būt mazliet nekaunīgākiem?
