Dzīve ir ļoti īss brīnums, kas katram no mums atļauts. Šajā pasaulē ierodamies uz īsu brīdi un pēc tam pazūdam.
“Dzīve ir ļoti īss brīnums, kas katram no mums atļauts. Šajā pasaulē ierodamies uz īsu brīdi un pēc tam pazūdam.”
To sakot, smilteniešu novadnieks Atis Sausnītis piemin trijus gadsimtus vecus barona Minhauzena ozolus Duntes muižas pagalmā — sena laika liecību, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
“Te ir vienīgā vieta Latvijā, kur kopā aug trīs dižozoli. Savukārt mūs nākamās paaudzes varbūt atcerēsies pēc šīs ēkas,” piebilst uzņēmējs, norādot uz slavenā barona un fantazētāja Minhauzena topošo muzeja ēku aiz loga.
Šai intervijai izraudzītā vieta ir Limbažu rajona Duntes muiža netālu no jūras. Pagājušas tikai dažas dienas kopš svarīga posma Ata Sausnīša dzīvē. 17. martā viņš svinēja 50. dzimšanas dienu.
Veido barona un fantazētāja pasauli
“Šajos gados dzīvē daudz kas ir piedzīvots un redzēts. To visu summējot kopā, šobrīd izkristalizējušies daži projekti, arī sabiedriskas un sadzīviskas lietas, kuras kopā aizņem dienas lielāko daļu,” saka Atis Sausnītis. Pēdējos 20 gadus viņš lielākoties uzturas Rīgā, taču ir sastopams arī Smiltenē — pilsētā, kurā pavadījis bērnību un jaunību un par kuru joprojām runā ar mīlestību un lepnumu.
Šobrīd uzņēmējs par savu pamata biznesu nosauc piena pārstrādes nozari. Tajā darbojas SIA “Baltijas lāse”. Atis Sausnītis ir šī uzņēmuma valdes priekšsēdētājs. Viņš stāsta, ka īsteno lielu projektu, kurā iesaistīti uzņēmumi “Rīgas piena kombināts”, “Limbažu piens”, Demjanskas rūpnīca Krievijā un nesen — arī akciju sabiedrība “Trikātas siers”.
Vēl uzņēmējs piemin dažus projektus Liepājā, projektu saistībā ar augstskolu “Turība” un volejbolu. No 2003. gada decembra viņš ir Latvijas Volejbola federācijas prezidents.
Ir arī “Minhauzena pasaules” projekts, kas jau pieminēts vairākos žurnālos un avīzēs. Mūsu saruna notiek Duntē. “Redziet, te pie durvīm nav apsargu. Ar tādiem biznesiem, kuros vajag sargus, nenodarbojamies,” jau vēlāk, runājot par citu tēmu, teiks Atis.
Atpūtas komplekss “Minhauzena pasaule”, kura projektu viņš uzsācis Duntē kopā ar savu ilggadējo kolēģi Ivaru Strautiņu, ir sākuma posmā. “Pirms četriem gadiem iegādājāmies nelielu zemes gabalu un muižas ēku, bet ne tādā izskatā, kādā tā ir tagad,” atceras uzņēmējs. “Gribējām izveidot piena muižu — vietu, kurā satiktos biznesa cilvēki, slēgtu kontraktus, pārrunātu lietas. Sākot īstenot projektu, atklājās, ka esam uz Minhauzena zemes. Tieši mums pretī top jauna ēka, kurā būs viņa muzejs. Tas atradīsies uz ēkas pamatiem, kurā pirms trijiem gadsimtiem dzīvoja Minhauzens. Ja viss norisēs, kā plānots, šogad 13. maijā muzeja ēkai jau jābūt gatavai.”
Uzņēmējs plāno uzbūvēt arī skatu torni, muzeja takas līdz jūrai, dīķi, viesnīcu un krogu. Saulkrastos jau darbojas atpūtas komplekss un viesnīca “Minhauzena Unda”, kurā rīkotājdirektors ir Ata jaunākais brālis Kārlis.
Atis ar aizrautību rāda Minhauzena kroga ēkas maketu un stāsta, ka šim arhitektoniskajam risinājumam nav alternatīvas. “Minhauzena krogs būs veidots kā apgāzta māja, ar skursteņiem uz leju. Tas ir interesants projekts, pie kura strādā Armands Bisenieks un viņa pieaicinātie arhitekti,” skaidro Atis. Uzņēmējs piebilst, ka “Minhauzena pasaule” nav investīciju projekts peļņas gūšanai, jo pašreizējā situācijā Latvijā ar tādām lietām nopelnīt nevar.
“Kaut arī šis projekts ir sabiedrībai atvērts, tas vairāk domāts sev. Jābūt kādai vietai Latvijā, kurp varam aizbraukt un justies labi.”
Karjeru veido veiksme un likumsakarības
Atis ir viens no tiem smilteniešiem, kuri šobrīd Latvijas biznesa aprindās nokļuvuši visaugstāk. Viņš ir vienīgais smiltenietis, kurš pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas ieņēma valdības ministra krēslu — bija ekonomikas ministrs no 1997. gada augusta līdz 1998. gada aprīlim. Vēl vadīja Saeimas Tautsaimniecības komisiju. 6. Saeimā Ati Sausnīti ievēlēja 1995. gadā no partijas “Saimnieks” saraksta. Citu partiju viņš nav izraudzījies joprojām.
“Vēl jau “mazais” ministrs bija Druvis Skulte. Viņš bija īpašais ministrs privatizācijas jautājumos,” savu bijušo skolasbiedru Smiltenes vidusskolā un tagadējo kolēģi piemin Atis.
Saeimā un valdībā pavadītos gados eksministrs vērtē kā “lielu piedzīvojumu, pārdzīvojumu un izvērtēšanas laiku”. Pats teic, ka vairāk tur, augšā, nokļūt nevēlas. “Tur nav vieta tādiem cilvēkiem kā man. Tur nenopietni risina problēmas. Nav viņiem plaša, stratēģiska redzējuma. Taču es nevainoju tos cilvēkus, kuri pašreiz ir valdībā. Daudzi no viņiem ir maz pieredzējuši, darījuši.”
Veidojot karjeru, laimes un veiksmes faktoram, protams, ir sava nozīme. Tomēr ir daudzas likumsakarības, kuras mani pavadījušas šajos gados. Tie ir arī sastaptie cilvēki, paša darbs un neatlaidība,” domā Atis un uzsver, ka liela nozīme viņa dzīvē bija vecākiem un skolotājiem Smiltenes vidusskolā. Tur tagadējais miljonārs mācījās no 1. līdz 11. klasei, bet tagad ir biežs viesis un skolas atbalstītājs. Uzņēmējs ar pateicību atceras arī savus pasniedzējus Rīgas Politehniskajā institūtā, kur studēja Enerģētikas fakultātē, un darba kolēģus Valmierā. “Tālākajos gados Rīgā ļoti nopietna loma ir Ivaram Strautiņam, kurš drosmīgi mani, pavisam jaunu vadītāju, uzaicināja uz Rīgu ieņemt ļoti augstu amatu Latvijas Patērētāju biedrību savienībā,” teic Atis.
No 1986. līdz 1995. gadam viņš bija Latvijas Kopdarbības centrālās savienības “Turība” valdes priekšsēdētāja vietnieks.
Ne viss ir pērkams un pārdodams
“Vara, nauda, slava — tie ir lieli pārbaudījumi,” šodien atzīst Atis un piebilst, ka zina ļoti daudzus cilvēkus, kuri šos pārbaudījumus nav izturējuši. Vai viņš ar tiem ticis galā, par to lai spriežot citi.
Atis Sausnītis ir minēts tikko apgāda “Atēnas” izdotajā Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatā “Latvijas miljonāru noslēpumi. Jaunais Latvijas 500 miljonāru saraksts”. Naudai ir liela nozīme, taču tā nav vienīgā vērtība, uzskata uzņēmējs, kurš cēlies no vienkāršas ģimenes un teic, ka jau kopš bērnības labi zina, ko nozīmē strādāt. “Baltijas lāses” un “Minhauzena pasaules” vadītājs nepieder tai Latvijas biznesmeņu daļai, kuriem patīk izrādīties sabiedrībai. Neoficiāli dzirdēts, ka Atis Sausnītis ne labprāt sniedz žurnālistiem intervijas par sevi. “Varbūt tā ir panākumu ķīla, ka neesmu ar lielām ārišķībām apveltīts cilvēks,” viņš pieļauj.
“Cilvēkam var būt ļoti liela nauda, taču viņš to bezjēdzīgi vai muļķīgi tērē,” novērojis Atis. “Man ir ļoti daudz paziņu, kuri īsākā vai garākā laikā nopelnījuši lielu naudu, diemžēl visu nospēlējuši spēļu automātos vai apmainījuši pret alkoholiskiem dzērieniem vai citām lietām. Es nevaru teikt, ka mani naudas līdzekļi ir milzīgi. Nē, nav. Man ir lieli banku kredīti. Visos projektos ieguldām arī savu nopelnīto naudu, taču otra puse ir saistīta ar bankām. Kopā ar biznesa partneriem veiksmīgi apsaimniekojam tos resursus, kurus mums uzticējušas bankas. Naudai ļoti jāseko līdzi, sevišķi svešai.”
Atis uzskata, ka starp naudu un laimi nav obligāti jābūt vienlīdzības zīmei. “Ir arī cilvēki, kuri ir laimīgi tāpēc, ka viņiem ir pieticīgi naudas līdzekļi. Turklāt dzīvē ir garīgas vērtības, ko nevar nopirkt ne par lielu, ne par mazu naudu. Ne viss ir pērkams un pārdodams.”
Saviem cilvēkiem ir jābūt kopā
Viena no tādām vērtībām ir ģimeniskums. Atis to vērtē ļoti augstu un domā, ka ģimene — tā ir pamatvērtība. Ģimeniskumu vecāki viņam un brālim esot ieaudzinājuši jau bērnībā.
“Esmu kopā ar brāli, ar saviem bērniem. Saviem cilvēkiem ir jābūt kopā. Turklāt ir lietas, kurām nav alternatīvas. Nevajag domāt — es saviem tuvajiem cilvēkiem kaut ko nopirkšu, iedošu viņiem naudu un viņi būs laimīgi! Protams, ka tā tas nav.”
Uzņēmējs ar cieņu runā par saviem vecākiem un uzskata, ka ģimenē jāievēro pēctecība — visu labo, ko cilvēks guvis no vecākiem, viņš nodod tālāk bērniem.
Atim ir divi bērni — meita (28 gadi) un dēls (26 gadi). “Ir gandarījums, ka esmu viņiem nodrošinājis izglītību. Abi pabeiguši augstskolas, meita — pat divas. Turpmākajā dzīvē pats galvenais ir tas, lai viņiem būtu ar ko nodarboties. Otrs — lai viņi būtu patstāvīgi un zināmā mērā neatkarīgi. Esmu saviem bērniem radījis apstākļus, lai viņi varētu sevi veidot kā personības gan biznesa, gan radošajā jomā. Kā tas būs, daudz atkarīgs no pašiem.”
Apaļajā jubilejā Ati sveica daudz cilvēku — tuvinieki, draugi, paziņas, biznesa partneri, novadnieki. “Daudziem ir prieks, ka viņi ir kopā ar mani. Daži varbūt nāca, kā lai saka, ar baltu skaudību,” pieļauj pats gaviļnieks, taujāts par sveicēju emocijām. Viņš arī piebilst, ka cenšas rīkoties tā, lai citiem nedotu iemeslu naidam. “Esmu centies daudziem cilvēkiem palīdzēt un darīt labu. Ne vienmēr visu varu paspēt, taču katrā ziņā tie cilvēki, kuri ir kopā ar mani, jūt zināmu drošību, garantiju, stabilitāti. Es atbalstu ne tikai savu ģimeni, savus bērnus, brāli un tos cilvēkus, kuri man bijuši pavisam tuvu visus šos gadus, bet arī daudzus citus. Cenšos sadzīvē ienest labo.”
Neizvēlas vienvirziena ceļu
Teiktais nenozīmē, ka uzņēmējs ir ikvienam pieejams cilvēks. Īpaši tuvu viņš sev pielaiž tikai pārbaudītus cilvēkus. “Pārējos gadījumos ieturu zināmu distanci. Taču es cenšos cilvēkiem ticēt. Protams, sākumā viņi jāpārbauda darbos un brīvajā laikā, turklāt ilgākos termiņos. Šajos gados ir bijis visādi. Ir palīdzēts cilvēkam, kurš to aizmirsis un vispār ar mani nesveicinās, kaut gan ir man parādā.”
Atis ap sevi sapulcējis arī bijušos skolasbiedrus. Projekta “Minhauzena pasaule” radošo pusi viņam palīdz īstenot Ojārs Rubenis. Druvis Skulte pārzina to projekta daļu, kas saistīta ar tūrisma industriju. “Šādos lielos daudznozaru projektos jāpieaicina cilvēki, kurus pazīsti, kuriem tici un kuri atsevišķās nozarēs ir zinošāki nekā tu pats. Visas nianses viens cilvēks nevar zināt. Apvienot daudzus gudrus speciālistus — arī tā ir māksla un pieredze, kas nāk ar gadiem,” spriež Atis.
Viņš uzsver, ka nav vienpatis un individuālists. Arī sportā patīkot komandu sacensības. “Biznesā ir kā sportā. Viens tu vari kaut ko vadīt, bet rezultāts ir komandas darbs. Ja ir problēmas, zvanu, konsultējos, prasu palīdzību profesionālim. Nedrīkst uzskatīt, ka visas problēmas spēj atrisināt tikai pats. Nevar būt vienvirziena ceļš. Sadarbībai jābūt abos virzienos.”
Biznesā arī viņam, kā jebkuram citam uzņēmējam, esot nācies riskēt lēmumu pieņemšanā. “Pēc horoskopa esmu Kazas gadā dzimusi Zivs. Pats horoskopiem īpaši neticu, taču tie, kuri saprot, saka, ka Zivij jāmāk izpeldēt no dažādām situācijām — lielām un mazām, grūtākām un mazāk grūtām.”
Esmu normāls smiltenietis
Atis atzīst, ka šodien laiks rit tik strauji, ka ir grūti tikt tam līdzi. Viņa kalendārā saplānotas ne tikai nedēļas, bet pat mēneši. Ir pasākumi, kuri atzīmēti jau visa gada griezumā.
“Jebkuram uzņēmējam diena vienmēr ir par īsu. Un, jo vairāk tu plāno, jo laiks skrien vēl ātrāk,” viņš spriež.
Tas, kam Atis noteikti atlicina laiku, ir sports. Viņš spēlē volejbolu, basketbolu, pēdējā laikā biežāk — tenisu. Cenšas pāris reižu gadā aizbraukt uz siltām zemēm. Par tradīciju kļuvusi Jaunā gada sagaidīšana Kanāriju salās.
Pats saka, ka dzīvo cilvēcīgu dzīvi. “Esmu normāls cilvēks, normāls vidzemnieks, normāls smiltenietis.”
