Līdz 11. maijam Valkas novadpētniecības muzejā apskatāma bijušās valcēnietes Elīnas Palmas gleznu izstāde “Kur putniem nolaisties”. Visas gleznas ir dabas iedvesmotas. Pēc akadēmiskās izglītības iegūšanas Elīna lielāko laika daļu velta glezniecībai.Ekspozīcijā “Kur putniem nolaisties” lielākoties ir pēdējā gada darbi, tomēr ir arī pāris 2007. un pērnā gada gleznu.Atpūšas no akadēmijas žanriemElīna atzīst, ka viņas attieksmē pret gleznošanu ir notikušas ievērojamas izmaiņas. “Ja cilvēks glezno katru dienu, viņš kļūst jutīgāks, precīzāk spēj attēlot iedomāto, gleznojamais darbs ievirza īstajā gultnē un rezultāts ir samērā paredzams. Savukārt gleznojot tikai brīvdienās, lielāka iespēja maldīties izjūtās, prāta neziņa mijas ar tehnikas problēmām,” uzskata Elīna. Viņu joprojām visvairāk ietekmē daba. Akadēmijā pēdējie gadi pavadīti, zīmējot un gleznojot aktus. Nu no šiem žanriem var atpūsties. Māksliniecei radās pat iekšējs protests pret akadēmisko plikņu attēlošanu. Elīna atzīst, ka pašlaik ir pienākusi pie punkta, kad gleznošanas stils varētu pagriezties citā virzienā, varētu pievērsties krāsu laukumiem, krāsai kā materiālam, vairāk rodas vēlēšanās eksperimentēt ar tehnikām. No idejas nespēj atkāptiesImpulss ikviena darba radīšanai rodas acumirklīgi no apjaustās noskaņas, lūkojoties uz kādu dabas stūrīti. Visbiežākais attēlojamais objekts ir tieši debesis, kuras redzamas katrreiz caur citu lapotni vai koku zaru ritmiem. Tas ir pirmais iespaids par redzamo. “Piemēram, skatot kastaņkoku, redzu, ka zari atgādina uz augšu vērstus āķus. Tas mani saista un no šīs uzmācīgās idejas, ka āķi ir dominējušie, nespēju atkāpties. Gleznā tie būs noteicošie, un veido man nepieciešamo un iedomāto noskaņu. Tieši noskaņa ir tā, kas ir nozīmīgākais manās gleznās. Ja vēlos parādīt rīta debesis caur ābeles zariem, tad tieši to arī cenšos panākt visādiem līdzekļiem. Ir gadījies tā, ka glezna izdevusies diezgan labi, tomēr vēlamā noskaņa nav panākta, tādā gadījumā viss materiāls no gleznas virsmas tiek noslaucīts, un darbs jāsāk no jauna,” stāsta gleznotāja. Vislabāk izbaudīt tagad un tūlītElīna smej, ka tie, kuri vēlas sekot viņas daiļradei, mājas lapa būtu jāapskata ik pēc trijām dienām. Kad jaunākais darbs ir pabeigts, to nofotografē un ieliek mājas lapā. Nav izslēgts, ka pēc dažām dienām šajā vietā redzēsiet gluži citu darbu, jo kādā mirklī autorei nāk “apskaidrība”, ka nav panākts vēlamais efekts, bet pēkšņi ir saprotams, kā konkrētais sižets risināms, lai precīzāk attēlotu iecerēto noskaņu. Katrai gleznai ir reāls avots, reāla vieta, kas iedvesmojusi. “Vienmēr varu precīzi nosaukt vietu un laiku, kad esmu konkrēto vietu skatījusi. Tas ir saistīts arī ar dažādiem ģimenes izbraukumiem vai citiem notikumiem. Viena un tā pati vieta katru reizi izskatās citādi. Vienas krāsas ir no rīta, citas – vakarā,” stāsta gleznotāja.Ekspozīcijā redzamas bildes dažādās tonalitātēs. Ja, piemēram, bērzi ir gaiši, maigi vijīgi, vieglie zari mierīgi šūpojas vējā, tad etiķkoks ir ass, kontrastains un agresīvs. Elīnu var iedvesmot gandrīz katrs augs, atliek vien sajust tā būtību un raksturu. “Pēdējā laikā, raugoties dabā, secinu, ka tādu skaistumu nav iespējams attēlot nekādiem līdzekļiem. Arī fotogrāfija nelīdzēs. To var tikai tagad un tūlīt izbaudīt,” pārliecinājusies Elīna.
ELĪNA PALMA
• Dzimusi un pamatizglītību ieguvusi Valkā (1996).• Rīgas Lietišķās mākslas koledžā ieguvusi ādas izstrādājumu dizainera kvalifikāciju (2001).• Latvijas Mākslas akadēmijā – humanitāro zinātņu maģistra akadēmisko grādu mākslā, vizuāli plastiskajā mākslā un restaurācijā (2008). Nodarbojas ar dažāda izmēra oriģinālo gleznu veidošanu, glezniecību interjerā: sienu – griestu apgleznošanu un dekoratīvo apdari, mēbeļu un dizaina priekšmetu apgleznošanu. Veic gleznu un monumentālās glezniecības restaurāciju.Izstādes:personālizstāde “Kur putniem nolaisties” Valkas novadpētniecības muzejā (2009),personālizstāde “Ieelpo debesis!” Ķekavas mākslas skolas izstāžu zālē (2008),personālizstāde “Gadalaiki” ArtComStudio darbnīcas galerijā “pārDaugava” Rīgā (2008),personālizstāde kopā ar Aldi Māri Dubļānu un Ingu Straubergu “Sveiks, Erot!” Valkas novadpētniecības muzejā (1999).Kopš 1999. gada piedalījusies Mākslas dienu izstādēs Valkā.
PAR ELĪNU PALMU
Maruta Stabulniece, mākslas pedagoģe:- Elīna savās gleznās ir ļoti sievišķīga ar ārkārtīgi labu krāsas izjūtu. Jau tagad viņā redzu Eduarda Kalniņa izkopto krāsu dzidrumu, jo īpaši miniatūrās. Tās jau tagad ir kā īstas pērles. Mākslinieces gleznotās koku lapotnes tiek pārvērstas par patiesi meditatīvu mākslu. Ikvienā interjerā tās ienes mieru. Man prieks redzēt viņas straujo izaugsmi no ādas plastikas. Iespējams, ka pašlaik Elīnas gleznotie “dabas izgriezumi” ir ietekme no ādas plastikas. Viņas darbi Mākslas dienu izstādēs vienmēr ir gaidīti, jo parasti tie izraisa patīkamu pārsteigumu.Ligita Drubiņa, novadpētniecības muzeja speciāliste:- Man allaž ir paticis, kā Elīna strādā. Patika tas, ko viņa darīja ar ādu, un patīk arī gleznojumi, jo īpaši savdabīgas ir miniatūras.Ilze Lubiņa, mamma:- Elīna ir mans lolojums, un viņa man dzīvē ir sagādājusi daudz prieka. Ja jauni cilvēki mācās un viņiem ir panākumi, lielāka prieka vecākiem nevajag. Mani priecē arī mazdēla Kārļa mīļums. Dēļ visa tā ir prieks censties un dzīvot.
