Rītdienas datums kalendārā ir sarkanā krāsā. Proti, 4. maijs ir Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena. Jau pagājuši 22 gadi, kopš 1990. gada 4. maijā pie toreizējās Latvijas PSR Augstākās Padomes ēkas (tagad – Saeimas) sapulcējās Latvijas valsts neatkarības idejas atbalstītāju pūlis, ar sajūsmu sagaidot deputātus pēc pozitīvā balsojuma. Deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnijā notikušo Padomju savienības militāro agresiju Latvijā kā starptautisku noziegumu, kas vardarbīgi pārtrauca Latvijas valsts pastāvēšanu. Dokuments atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti jeb valstisko neatkarību. Būtu interesanti uzzināt, cik daudz Latvijas iedzīvotāju rīt atzīmēs šos svētkus, taču šaubos, vai kāds veiks tādu aptauju. Šķiet, ka vairākums ļaužu rītdienas sarkano datumu kalendārā uztvers tikai kā brīvu dienu jaukā pavasara laikā (ja nelīs), lai atpūstos kopā ar ģimeni no ikdienas darba. Ir jau arī jautājums, kā Neatkarības deklarācijas gadadienu atzīmēt ģimenē. Tie nav ne Ziemassvētki, kad var rotāt eglīti un pasniegt dāvanas, ne Lieldienas, kad šūpoties un krāsot olas, ne Jāņi, kad līgot. Tas nav arī 18. novembris, kad logos iedegt svecītes. Valstiskus jēdzienus savienot ar cilvēka dzīvi ir diezgan grūti, ja cilvēks tos neuztver personīgi, piemēram, pats nav bijis klāt Neatkarības deklarācijas pasludināšanas brīdī. Varētu ieteikt, piemēram, rīt atrast brīvu brīdi, lai vienatnē padomātu vai ar ģimeni vai draugiem parunātu par to, kādi tad bijuši Latvijas valstij šie 22 gadi un kā mēs visi – katrs kā indivīds, bet kopā kā tauta – esam ietekmējuši valsts likteni.
