Parakstu vākšana par krievu valodu kā otru valsts valodu ir radījusi psiholoģisku pretsparu daudzos Latvijas pilsoņos. Asās diskusijās ik pa brīdim tiek izšauti radikāli apgalvojumi, kas nereti ir aizvainojoši. Dabiski, ka šādi psiholoģiski viļņojumi ar politisku nokrāsu sabiedriskajā apziņā atsaucas arī uz kultūras dzīvi. Iespējams, daļēji arī tādēļ “Dzimtā valoda”, kas Atmodas sākumā pildīja cīņas un protesta dziesmas funkciju, netieši atkal nosliekusies uz šīs misijas pusi, iegūstot vislielāko atzinību TV3 šovā “Mūsu zelta dziesma”. Arī es esmu par to, ka valsts valodai jābūt vienai – latviešu valodai. Mums kā nelielai nācijai tas ir būtisks saglabāšanās instruments. Tomēr nav pieņemama valodu politizācija, kas veicina sabiedrības sašķelšanos pretējās nometnēs. Šajā aspektā tieši partijas “Visu Latvijai!” politiķi izdarīja kļūdu, pirmie izsludinot parakstu vākšanu par mācībām skolās tikai latviešu valodā. Tagad ir likumsakarīga pretreakcija. Valoda ir kultūras daļa, nevis politisks ierocis. To politizējot, nācijas, kas ir individualitāšu kopums, tiek padarītas par vienādu elementu masu. Mūsu gadījumā vieni ir okupanti, jo ir krievi, otri apspiestie un brīvības cīnītāji, jo ir latvieši. Kaut gan latviešiem jāpateicas tieši krievu skulptorei Verai Muhinai par saglabāto Brīvības pieminekli, nemaz nerunājot par Borisa Jeļcina lomu Latvijas neatkarības panākšanā. Latviešiem savukārt bija Arvīds Pelše un ir Alfrēds Rubiks, kuri Latviju gribēja redzēt PSRS sastāvā. Cilvēku vienādošana uz valodu fona neder, turklāt tā neļauj Latvijas tautai būt vienotai, kas mums tik ļoti vajadzīgs.
Valoda nav politisks ierocis
00:00
12.11.2011
42