Jauniešu apmaiņas programmas “Jaunatne darbībā” ietvaros no Polijas pilsētas Pivnicas ir atgriezušies seši Valkas ģimnāzijas 11. un 12. klašu audzēkņi, kur piedalījās projekta “Radi un sāc darboties!” īstenošanā.
Nozīmīgākie ieguvumi no piedalīšanās projektā ir apjausme, ka dažādās situācijās jāprot būt elastīgiem. Esot tūkstoš kilometru no mājām, jāsaprot, ka vienmēr var nokļūt neierastā vidē ar atšķirīgām tradīcijām un ieražām. Jāprot pieņemt citus noteikumus un cilvēkus, kādi tie ir, tai pašā laikā nepazaudējot sevi, savu “es” un parādīt, ko tu spēj. Ja parasti, runājot par starpvalstu projektiem, akcentējam to pozitīvo pusi, tad šoreiz vairāk pieskārāmies trūkumiem.Ar pilnīgi atšķirīgu pieredziProjekta vadlīnija bija par starpkultūru komunikāciju. Saietā piedalījās jaunieši no Polijas, Itālijas, Zviedrijas, Slovākijas un Latvijas. Protams, ka galvenā saziņas valoda bija angļu. Šajā vidē skolēni apzinājās, cik atšķirīgas bija projekta dalībnieku angļu valodas praktiskā pielietojuma prasmes. Jo īpaši tas izpaudās diskusijās. Daži skolēni atzina, ka tieši te sapratuši, kāpēc jāmācās angļu valoda. Sazināšanās iespēju apjaušana ir laba motivācija mācīties. Brīvi runāja tikai tie jaunieši, kuri atzina, ka viņiem ir projektu pieredze un studējuši ārzemēs.Valkas ģimnāzistus Emīlu Pauderu, Simonu Mamatkulovu, Ansi Ronaldu Zalužinski, Zani Anaiti, Raivi Putniņu un Alīnu Matvejevu pavadīja pedagoģe Ruta Kriviņa. Viņa uzskata, ka projekta lielākais mīnuss un nelaime bija tas, ka kopā salikti gan skolēni, gan studenti. “Tā ir pilnīgi atšķirīga pieredze un atšķirīgs dzīvesveids. Es šajā projektā jutos lieka, jo nevienai grupai nebija skolotāja. Skolēni bija tikai no Latvijas un Polijas. Visi pārējie bija studenti, kuri sapulcējušies, lai iepazītos un labi pavadītu laiku,” stāsta R. Kriviņa. Saprotami, ka viņa juta atbildību par savas grupas dalībniekiem, par viņu iesaistīšanos nodarbēs. Ģimnāzistiem nebija omulīga sajūta, redzot, ka studenti var atļauties gulēt līdz pusdienlaikam un ignorēt nodarbības, nevienu nebrīdinot aiziet uz veikalu un tamlīdzīgi. Skolēniem tas bija nesaprotami. Tiesa, bija kāda valcēnieša mēģinājums gulēt ilgāk, taču puiši viņu modināja un lika saprast, ka tā darīt nevarēs.Lelles neizdodas skaistas“Mūsu grupas skolēni ir introverti. Pieļauju, ka katrs pats par sevi ir lielisks cilvēks, bet, ja viņiem jāstrādā grupā ar pilnīgi svešiem, turklāt vēl ir valodas barjera, ir ļoti grūti,” uzskata R. Kriviņa. Projekta lielais darbs starpkultūru komunikācijas projektā bija leļļu teātra uzveduma izveidošana. Darbs notika četrās starpnacionālās grupās. Lelles bija jāveido pašiem, bet nekādi materiāli piedāvāti netika. Vienīgais ieteikums bija izmantot novalkātas drēbes, kreppapīru un apkārtnē atrodamus dabas materiālus. Nevienam šajā ziņā nebija nekādas iepriekšējas pieredzes. Pašiem bija jāizdomā aktuāla izrādes tēma ar nosacījumu, ka izrādi skatīsies bērni. Valkas jaunieši pēc tam atzina, ka tās nebija lelles, uz kurām bauda skatīties. Valcēnieši gatavoja lelles, kuru galvām izmantoti piepūsti baloni. Visu laiku bija bažas, vai balons neizlaidīs gaisu vai nepārsprāgs. Skolotāja uzskata, ka 18 – 20 gadus veciem jauniešiem, kuriem netrūkst savu problēmu, grūti pievērsties un sajust bērnu interesējošas lietas. Pēc tam, analizējot izrādes, viena grupa bija izmantojusi simbolu iespējas, un par savu ideju uzslavu saņēma Simona. Uz veikalu pēc čipsiemVairāki skolēni nav īpašā sajūsmā par šī projekta norisi un organizatoriskajiem aspektiem. Viens no puišiem sacīja, ka labprāt aizbrauktu uz Latviju paēst un pēc tam dotos atpakaļ. Latvietis ir pieradis ēst kartupeļus gan pusdienās, gan vakariņās. Tur visas septiņas dienas bija jāiztiek bez šīs ēdiena piedevas. Tiesa, divas reizes piedāvāja kartupeļu biezputru. Ēdienreizes bija pārsātinātas ar maizi gan brokastīs, gan vakariņās. Ļoti pieticīgs zviedru galds – gurķi, tomāti, siera šķēlītes un maize. Tas ir ļoti atšķirīgi no jauniešiem ierastā Latvijā, tāpēc viņi devās uz trīs kilometrus attālo veikalu, lai nopirktu kaut ko tīkamu, kaut vai kartupeļu čipsus. Protams, var sacīt, ka nedēļa nav ilgs laiks un visu var paciest, tomēr diskomfortu tas rada.Vienīgā diena, kad projekta dalībnieki izkļuva ārpus savas mītnes, bija izrāžu diena. No Polijas viņi gandrīz neko neredzēja. Šai grupai šis bija pirmais projekts un pirmā pieredze. Iespējams, ka tā nebija īpaši pozitīva, jo skolasbiedriem ir cita pieredze – apmaiņas programmā daudz redzēt un uzzināt.
VIEDOKĻI
Emīls Pauders- Šādā projektā labprāt piedalītos vēlreiz. Ar pavadīto laiku esmu ļoti apmierināts. Mūs sagaidīja atplestām rokām. Uzlaboju savu angļu valodu un ieguvu jaunus draugus. Sūdzēties nav par ko, ja nu vienīgi pietrūka latvisko vakariņu.Raivis Putniņš- Tā kā ārzemēs biju pirmoreiz, tad šķita, ka viss ir forši un patīkami. Ieguvu daudz jaunu draugu, kurus vairāk gan var saukt par domubiedriem, tostarp arī mūzikā. Man traucēja organizatoriskie trūkumi, jo īpaši laika stiepšana. Ja kāds pasākums bija plānots desmitos, tad noteikti varēja turp doties vienpadsmitos un nācās gaidīt vēl. Nepatika arī, ka visu laiku nodzīvojām vienā kalnu ieskautā vietā. Vienreiz uzkāpām augšā kalnos un redzējām Tatrus. Tas bija skaisti.Alīna Matvejeva- Man ļoti patika, jo iegūta laba pieredze, īpaši valodas ziņā. Pavadījām tur diezgan ilgu laiku, tāpēc varēju produktīvi komunicēt, uzzināt vairāk par jauniešu dzīvi citās valstīs. Apmainījāmies ar e-pastiem un citām iespējām sazināties turpmāk.
