Kaut arī Valku mēdz dēvēt par festivālu pilsētu, arvien biežāk nākas pārliecināties, ka sauklis neatbilst patiesībai.
Kaut arī Valku mēdz dēvēt par festivālu pilsētu, arvien biežāk nākas pārliecināties, ka sauklis neatbilst patiesībai. Sestdienas robežballe pierādīja, ka valcēnieši labprāt grib ballēties, bet piedāvātais serviss ir gaužām niecīgs un nespēj cilvēkus izvilināt no mājām.
“Ziemeļlatvijas” pašmērķis nav kritizēt savu pilsētu, bet gan pierādīt, ka valcēnieši spēj izdarīt labāk. Diemžēl šogad kaut kas bija palaists pašplūsmā – dzimšanas dienas svinībām trūka “rozīnītes”.
Iepriekšējais pilsētas mērs Vents Armands Krauklis pilsētniekus bija jau pieradinājis pie saturiski bagātīgiem, plašiem un skanīgiem koncertiem. Lai arī šlāgerkoncertā ar zīmīgu nosaukumu “Mana sirds” piedalījās zināmi mūziķi, piemēram, Jānis Krūmiņš, Viktors Tilčiks, Harijs Joniškāns, Māris Sloka, Linita Šnipke un citi, tomēr daudzus klausītājus neatstāja sajūta, ka mākslinieki dzied “ķeksīša” pēc. Jāatzīst, arī skatītāju bija gaužām maz, iespējams, tāpēc arī mūziķi īpaši necentās koncertu padarīt atraktīvu un neaizmirstamu. Nelīdzēja arī pasākuma vadītāja aktiera Andra Bērziņa aktivitātes, kura stāstītie joki balansēja starp labu humoru un bezgaumību. Atkarībā no garastāvokļa un rakstura – par tiem varēja smieties vai ņemt ļaunā.
Pēc šlāgermūzikas koncerta programmu turpināja viesi no Rīgas – a cappella vīru grupa “Harmony4 Riga”. Uzstāšanās ilga pusstundu un spēja veldzēt muzikāli izglītota klausītāja ausis un sirdi.
Tie, kuri uz pasākumu brīvā dabā nāca iedzert alu un uzēst latviešu nacionālos ēdienus – šašliku un ceptas desiņas – arī nejutās īpaši priecīgi, jo apmeklētājus apkalpoja tikai viena bufete. Diemžēl galvaspilsētas tirgoņi bija iedomājušies, ka provinciāļi ir galīgie muļķi un nespēj atšķirt labu mantu no nekvalitatīvas. Cenas gan bija uzskrūvētas ne pa jokam, bet piedāvājums – gaužām niecīgs. Vislielāko valcēniešu sašutumu izraisīja tas, ka gandrīz visu pasākuma laiku vajadzēja stāvēt kājās, jo bija tikai daži soli un galdi, kurus aizņēma kāds desmits veiksminieku. Pēc koncerta skatītāji atļāvās paņemt plastmasas krēslus, kas bija domāti koncerta apmeklētājiem, bet Valkas kultūras nama darbinieki tos savāca, paskaidrojot, ka tie nav domāti, lai sēdētu balles laikā. Lai turpmāk nebūtu tādu pārpratumu, organizatoriem jādomā, kur cilvēkiem sēdēt vai arī koncertus un balles vajadzētu rīkot brīvdabas estrādē, kur netrūkst vietas un cilvēkiem ir kur apsēsties. Tad organizatoriem ar apmeklētājiem nebūs jāapmainās ar savstarpējiem apvainojumiem, jo latvietis ir pieradis ballē sēdēt, ēst, dzert un iet padejot.
Arī Valkas pilsētas domes priekšsēdētāja Unda Ozoliņa uzskata, ka šogad pasākums nebija izdevies. Nākamgad tas jārīko daudz savādāk un spilgtāk. Viņa piekrīt, ka Valkā ir pateicīga brīvdabas estrāde, kur var organizēt plašus pasākumus. Arī dejošana uz dēļu grīdas, nevis asfalta, ir daudz drošāka un ērtāka.
“Ne vien koncertā, bet arī ballē jābūt diviem vakara vadītājiem, kuri runā abās valodās – igauņu un latviešu,” piebilst U. Ozoliņa.
Koncertu un balli Valkā apmeklēja ne vien latvieši, bet arī igauņi. Latviešiem nebija problēmu ar saprašanu, toties kaimiņi šajā ziņā bija apdalīti.
“Nejutu, ka Valkai būtu dzimšanas diena, jo koncerts bija pavisam ikdienišķs. Pasākumam trūka svētku sajūtas,” atzīst valcēniete Aira.
