Laikraksts “Ziemeļlatvija” ir bieži rakstījusi par cilvēkiem, ar kuriem Valkas pilsēta var lepoties, kā arī uzklausījusi cilvēku atmiņas par mūžībā aizgājušiem radiniekiem, kuri ar savu rīcību veidojuši pilsētas vēsturi un nereti ietekmējuši tās likteni.
Nesen biedrības “Valkas dāmu klubs” valdes priekšsēdētāja Mārīte Magone man pastāstīja par Ilzi un Ojāru Uldi Alekšiem, kurus tagad var saukt arī par valcēniešiem. Abiem pensionāriem dzīvoklis ir Rīgā un Valkā, un ik pa laikam viņi ierodas mūsu pilsētā. “Alekši ļoti daudz zina par Valkas vēsturi. Ilzei mūsu pilsētā ir dzimtas saknes, bet viņas dzīvesbiedrs par nopelniem Latvijas labā ir apbalvots ar Viestura ordeni. Turklāt Ilzei radinieks ir arī pirmās brīvvalsts armijas karavīrs Ādolfs Maršaus, kurš Otrā pasaules kara sākumā ar savu armijas biedru no iznīcināšanas paglāba tagadējo Valkas kultūras namu,” tā par šo ģimeni pastāstīja M. Magone un, uzzinot, ka viņi atbraukuši uz Valku, lai piedalītos pensionāru kluba “Zelta rudens” ballē, nolēmu ar abiem satikties.
Jauka vieta dzīvošanaiI. Alekse atklāj, ka ar Valku bijusi saistīta viņas mammas Ārijas Lukrēcijas dzīve. “Viņa šajā pilsētā ir dzimusi un mācījusies. 1938. gadā mamma pārcēlās uz Rīgu, jo te pēc ģimnāzijas beigšanas nebija ko darīt. Valkā visu mūžu bija nodzīvojusi mana tante, mammas māsa Irēne Velta, kura te 2004. gadā nomira. Mēs nolēmām paturēt sev viņas dzīvokli, lai varētu te ik pa laikam atbraukt, jo man ļoti patīk Valka. Šī pilsēta ir jauka vieta dzīvošanai, ko paši valcēnieši varbūt nemaz īsti neapzinās. Te var izstaigāties pa apkārtējām pļavām, mežiem, vienkārši sakot, var brīvi elpot,” stāsta I. Alekse.Pēc viņas domām, pilsētā ir daudz kas labs izdarīts. “Ik gadu ir tapis kaut kas jauns, kas padara pilsētu skaistāku. Varbūt, visu laiku uz vietas dzīvojot, to var arī nepamanīt, bet pēc kāda laika atkal apmeklējot pilsētu, to var labi pamanīt,” apliecina I. Alekse. Viņa uzskata, ka visvairāk attīstījusies kultūras dzīve, jo tā tas te bijis kopš laiku laikiem. “Arī balles un svētku svinēšana te notiek vareni. Var redzēt, ka cilvēki prot priecāties un strādāt,” secina pensionāre.
Kopā saved dziesmaIlze pēc profesijas ir farmaceite, bet Ojārs Uldis – ķirurgs. Tomēr maldos, domājot, ka abus savedušas kopā medicīnai tuvas profesijas. Ojārs atklāj, ka tā bijusi dziedāšana. “Es savulaik dziedāju vīru korī “Tēvzeme”, bet Ilze – Haralda Medņa vadītajā jauktajā korī “Skaņupe”. Reiz daļa no mūsu kora kopā ar “Skaņupes” dziedātājiem braucām ekskursijā uz Rumāniju. Mani nosēdināja līdzās Ilzei, un tā sākās mūsu pazīšanās, kas vēlāk pārauga kopdzīvē,” saka O. U. Aleksis.Savukārt uz ķirurga profesiju Ojāram ceļš sākās kara gados. “Līdz 1943. gadam Universitātes Medicīnas fakultātē biju pabeidzis divus kursus, bet tad mūs visus mobilizēja leģionā. Es biju tāds kā kara feldšeris pārsiešanas punktā. Pēc kara, kura pēdējos divus gadus biju pavadījis lazaretē, mani aizsūtīja uz pāraudzināšanu Tulas ogļraktuvēs. Tur iepazinos ar medicīnas profesoru Nikolaju Skuju. Viņš mani pieņēma par sanitāru un tā paglāba no bada nāves. Pēc atgriešanās pabeidzu medicīnas studijas, un mani nosūtīja par lauku ārstu Rankā. Vēlāk mani profesors Stradiņš pieņēma darbā savā klīnikā,” stāsta pensionētais ķirurgs. Vaicāts, vai teiciens “Katram ķirurgam ir sava kapsēta” atbilst patiesībai, O. U. Aleksis skaidro, ka tas nācis no japāņiem un patiesībā nozīmējot to, ka pie ķirurgiem pēc palīdzības vēršas vissmagāk saslimušie, kurus var glābt tikai skalpelis.
Kļūst par mediķi zemessardzēPēc neatkarības atjaunošanas mediķis vēlējās palīdzēt jaunās brīvvalsts veidošanā. O. U. Aleksim piedāvāja vadīt medicīniskās palīdzības sniegšanu zemessardzē. Viņš kļuva par zemessardzes medicīnas daļas priekšnieku un ieguva medicīnas dienesta kapteiņa pakāpi. Par apzinīgu pienākumu veikšanu O. U. Aleksi 2005. gadā apbalvoja ar Viestura ordeni. Vēl aizvien Ojārs darbojas arī Latviešu virsnieku apvienībā.Tā ģimene turpina darboties brīvvalsts labā un veidot stiprāku Latviju, izceļot gaismā arī vēsturiskus notikumus, kuros atklājas mūsu tautiešu drosme un varonība. Ar to var lepoties arī Alekšu ģimene, kurai tuvinieku piemiņā ar zelta burtiem ierakstīts Ilzes radinieka Ādolfa Maršaus vārds.
Radinieka piemiņu tur godāNe viss ir zināms par tās dienas notikumiem, kad Ādolfs atdeva dzīvību, lai nosargātu kultūras namu no sarkanarmiešiem, kuri 1941. gada vasarā atkāpās no Valkas un, bēgot no vāciešiem, centās iznīcināt visus svarīgākos objektus pilsētā. Tomēr no Ā. Maršaus sievas Irēnes atmiņām, kā arī novadpētnieka Ojāra Ozoliņa un Latviešu virsnieku apvienības biedra atvaļinātā pulkvežleitnanta Aivara Pētersona savāktajiem materiāliem galvenos vilcienos notikušo var iezīmēt.Latvijas armijas leitnants Ā. Maršaus bija Ilzes mammas māsas Irēnes vīrs un dienēja Latvijas armijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.1940. gadā pulku pārformēja, apvienojot ar Bauskas kājnieku pulku un iekļāva Sarkanajā Armijā ar dislokāciju Valkā. 1941. gada jūnijā, neilgi pirms 14. jūnija izsūtīšanām, Valkā dienējošajiem latviešu virsniekiem tika dota pavēle ierasties uz mācībām Litenes nometnē. Viņi nojauta, kas tās būs par mācībām. Ceļā virsniekiem izdevās izbēgt, un Ā. Maršaus glābiņu atrada pie sava brālēna Lejasciemā. Sākoties karam, viņš slepus atgriezās pie ģimenes Valkā. 5. un 6. jūlijā Valka kļuva tukša no sarkanarmiešiem. Pēc sarkanā komisāra Ņegoduiko pavēles visas ievērojamākās ēkas bija sagatavotas nodedzināšanai un uzspridzināšanai. To zināja arī vietējie iedzīvotāji. 6. jūlijā Ā. Maršaus kopā ar armijas biedru, kura vārds nav noskaidrots, ieradās toreizējā tautas namā un novērsa tā nodedzināšanu vai uzspridzināšanu. Taču bēgošie sarkanarmieši, redzot, ka viss nenotiek pēc plāna, no Igaunijas atgriezās Valkā, lai pārbaudītu, kas noticis. Daži devās uz tautas namu, bet tajā pretim iznāca Ā. Maršauss, lai viņus aizkavētu. Tur, uz tautas nama kāpnēm, viņu arī nošāva. Ādolfa armijas biedrs izšāva pretim un aizbēga pa citu izeju, bet sarkanarmieši atstāja tautas namu, jo baidījās no tālākas bruņotas sadursmes. Tautas nams palika neskarts. Tāds īsumā ir stāsts, ko dzirdu no Ilzes par viņas mammas māsas vīra varoņdarbu. Pēc Sarkanās armijas atkāpšanās nošauto Ā. Maršaus apglabāja Valkas Meža kapos. Pēc kara viņa kapu kopiņa tika nolīdzināta ar zemi, bet tagad atkal atjaunota, par ko jāpateicas Alekšu ģimenei. “Tur ir vēl viena kapavieta, kurā apglabāts toreizējās slimnīcas šoferis Aleksandrs Priede. Viņš uzvilka sarkanbaltsarkano karogu ugunsdzēsēju tornī kā zīmi, ka sarkanie ir projām, bet vēl miliči un komjauniešu trieciennieki bija palikuši. Arī viņu nošāva,” stāsta I. Alekse.
Ideāls vēl nav sasniegtsStāstot atgriežas sāpe par zaudētajiem cilvēkiem. Tā ir cena par brīvu Latviju, uz kuru ceļš bijis sarežģīts un nereti asinīm klāts. Tādēļ vēlos uzzināt, ko Alekši domā par mūsdienu Latviju, vai viss ir piepildīts. Ojārs atzīst, ka ideāls vēl nav sasniegts. “Ir jūtama arī stipra pretdarbība no tiem, kuri neatzīst mūsu neatkarību. Tas ļoti traucē. Taču ceļš ir sākts un tas jāturpina, vērtējot, kam mēs varam uzticēties,” saka O. U. Aleksis. Pēc viņa domām, ideāla nav arī medicīnas nozare. Ir pieeja jaunām tehnoloģijām, bet, no otras puses, mediķu atalgojums neatbilst viņu darbam, tādēļ varam vien noskatīties daudzu ārstu aizbraukšanā darbā uz ārzemēm. Ilze un Ojārs uzskata, ka daļai politiķu rūp vien savas ģimenes labklājība. Ja pašiem bērni ārzemēs mācās labās skolās, tad vienalga, kas te notiek ar izglītību. Pretinieku jaunajai Latvijai joprojām ir pietiekami daudz, bet, kā uzskata Alekšu ģimene, viens no avotiem, kur mēs varam atjaunot ticību un spēku savas brīvvalsts tālākai veidošanai, ir mūsu vēsture un to cilvēku piemiņa, kuri par mūsu brīvību atdevuši dzīvību. Ilze uzskata, ka šajā ziņā labu paraugu rāda Igaunija, kurā brīvības cīņās kritušo piemiņai 23. jūnijā ir izkārti karogi un pieminekļi noklāti ar ziediem, savukārt mums 22. jūnijā ir slavenās Cēsu kaujas piemiņas diena. “Cēsīs notiek daudz pasākumu, bet arī Valkā tajā dienā varētu nolikt ziedus pie pieminekļa Brīvības cīņās kritušajiem, taču neesmu ievērojusi, ka to darītu. Ja es tajā dienā esmu Valkā, tad aiznesu ziedus. Cik daudz zināsim mūsu varoņus un par viņu darbiem stāstīsim jaunajiem, tik arī stipri būsim Latvijai,” apliecina I. Alekse.
