Sākot no 2010. gada 1. septembra, mācības 1. klasē bērniem būs jāuzsāk jau no sešu gadu vecuma. Pirmklasnieku vecuma samazināšana par vienu gadu esot viena no izglītības sistēmas strukturālajām reformām. Tā ļaušot nodrošināt, ka cilvēkam, sasniedzot pilngadību, jau būs iegūta vidējā izglītība. Kā pirmklasnieka mamma esmu priecīga, ka šitais, piedodiet, stulbums, neattieksies uz maniem bērniem. Man cilvēcīgi žēl to vecāku, kuru bērniem valdība ar vieglu roku nozog bērnību. Pirms skolas gaitām mani kā mammu, kuras bērni apmeklēja sagatavošanas grupiņu bērnudārzā, uz konsultāciju aicināja speciāliste, kura visu gadu bija pētījusi un analizējusi bērnu sagatavotību skolai. Viņa silti ieteica vecākiem, kuriem bērni ir vēl nedroši, bērnišķīgi, labprāt rotaļājas ar klučiem un lellēm, nesūtīt vēl skolā, netraumēt bērna psihi, bet gan mierīgi viņu vēl vest uz dārziņu. Mūsdienu pirmklasniekam skolā ir ļoti lielas prasības – jāprot lasīt, saskaitīt un atņemt, griezt ar šķērēm, līmēt, zīmēt ar akvareļkrāsām un guaškrāsām. Mācību grāmatās un darba burtnīcās uzdevumi sastādīti ar domu, ka bērns tekoši lasa tekstus. Sākumā ir grūti ne vien mazajam skolnieciņam, bet arī vecākiem. Atceroties savas skolas gaitas, 1. klasē burtnīcā vilku svītriņas un aplīšus, bet tagad bērni jau raksta nelielus sacerējumus. Vai valdībai pietiks līdzekļu un prāta sastādīt jaunas mācību programmas atbilstoši sešgadnieka uztverei un domāšanai? Cerēsim. Citādi šis lēmums būs kārtējais farss.
