Diemžēl orientēšanās pagaidām nav olimpiskais sporta veids un ar to nodarbojoties nevar nopelnīt.
Diemžēl orientēšanās pagaidām nav olimpiskais sporta veids un ar to nodarbojoties nevar nopelnīt. Tomēr joprojām gan Latvijā, gan pasaulē tā ir viena no iecienītākajām un populārākajām brīvā laika pavadīšanas iespējām dažāda vecuma cilvēkiem.
“Tas ir sports veselībai, jo sacensību dalībnieks visu laiku ir dabā un distancē var tērēt tik daudz spēka, cik vēlas,” atzīst viens no mūsu rajona orientēšanās sporta entuziastiem treneris Aldis Lapiņš. Viņš atzīst, ja nebūtu pievērsies orientēšanās sportam, tad diezin vai būtu varējis aplūkot teju vai visu Eiropu. Skotija, Dānija, Spānija, Šveice, Austrija, Čehija un Skandināvijas valstis. Tajās visās ir mēroti ceļi un celiņi, takas, pļavas, klintis, meži un biežņas, purvi un augstkalnu pļavas. Tas ir tikai neliels uzskaitījums no apvidiem, kuros sacenšas orientieristi un kurus nekad tik tuvu un sīki nevar iepazīt, dodoties tūrisma firmas organizētā ārzemju ceļojumā.
Nesen Latvijas sportisti sacentās tālajā Spānijā, un tad smiltenieši sprieduši, ka būtu interesanti pārcelties pāri Gibraltāram un izmēģināt Āfrikas plašumus. Tomēr pavisam reāls sapnis, kas piepildīsies, ir gaidāmie mači Portugālē. A. Lapiņš atklāj, ka viņš sapņo arī par kādu grūti īstenojamu ideju – doties eksotiskākā ceļojumā uz Austrāliju.
Ja visu varētu sākt no gala, orientieristu treneris secina, ka viņš noteikti neiesaistītos lielo pasākumu organizēšanā, bet vairāk laika veltītu sacensībām. “Orientēšanās sports ir lieliska iespēja ceļot, atpūsties un satikties, kā arī nodoties fiziskām aktivitātēm savu spēju robežās,” vērtē treneris.
Patiesībā vasara pagāja cīnoties
Šogad mūsu rajona spēcīgākie orientieristi mērojuši sacensību distances ne vien pašu mājās un pārējos Latvijas novados, bet devušies arī tuvākos un tālākos ārzemju braucienos. Jau rakstījām par grundzāliešu trenera Māra Stabiņa piedzīvojumiem Francijā, bet ne mazāk interesanti ceļojumi bijuši arī citiem sportistiem. Visgarākos pārbraucienus pa Eiropas valstīm veicis Artūrs Pauliņš, kurš jūnijā bija Eiropas čempionātā (EČ) Ungārijā, Somijā piedalījās stafešu sacensībās, bet jūlijā sacentās Zviedrijā un pēc tam – Skotijā. “Ja sports ir atpūta, tad šovasar esmu atpūties. Patiesībā vasara pagāja cīnoties,” pasmaida Artūrs. Lielākais gandarījums viņam par EČ iegūto trešo vietu. Arī sprintā, kad sacensības notika Zviedrijā, Artūram labi paveicās noskriet stafeti. Skotijā viņš palicis ceturtais, bet arī tas ir augsts rezultāts.
Vaicāts par iespaidiem, grundzālietis atzīst, ka šovasar vienīgi Skotijā viņš bijis pirmo reizi, pārējās valstis pagūtas apskatīt iepriekšējos gados.
Iecienītais sporta veids orientieristam ļauj ne vien gūt gandarījumu par izcīnītajām uzvarām, bet arī iepazīt pasauli. Artūrs stāsta, ka Skotijā aplūkojis savdabīgas pilis, savukārt sacensību vietās bijušas interesantas augstkalnu pļavas ar kupliem mellenājiem. “Interesantas bija arī klintis, jo pa šādu apvidu līdz šim nebiju skrējis,” atklāj orientierists.
Lai arī sportistam netrūkst uzvaru un ceļojumu iespaidu, viņš secinājis, ja būtu dota izvēles iespēja, viņš otrreiz nopietnus treniņus orientēšanās sportā neizvēlētos. “Ar orientēšanās sportu nevar pelnīt, tas nav olimpiskais sporta veids. Tomēr kā ar vaļasprieku turpināšu ar to nodarboties, bet gribu pamēģināt spēkus kādā citā jomā,” secina Artūrs.
Sports neaizņem visu brīvo laiku
Ja Artūra teiktajā var saklausīt nelielu nožēlu, ka visi spēki atdoti vienam sporta veidam, tad pretējās domās ir viņa kolēģis Sendijs Kangro. Viņš ar orientēšanos sācis nodarboties pirms pieciem gadiem un nenožēlo izvēli. Sendijam tas ir hobijs, un sportists plāno izvēlēties treniņus arī vieglatlētikā. Viņš šovasar pirmo reizi pabijis sacensībās ārpus Latvijas robežām, un tā bijusi Ungārija. “Citi kalni, īstas kalnu grēdas, krūmi ar ērkšķiem. Apvidus ļoti atšķiras no Latvijas,” stāsta orientierists.
Skotijā šovasar cīnījās vēl viens mūsu rajona jaunais orientierists – Ilmārs Ķauķītis.
“Veiksmīgi. Nostartēju savā līmenī. Skrēju spēju robežās un savā grupa biju pirmais. Tas bija B grupā, kur nav tik stipru dalībnieku, tāpēc man lielas konkurences nebija,” vērtē Ilmārs.
Viņš stāsta, ka Skotijā mežs ļoti atšķiras no Latvijā redzētā. Kalni citādāki, jo ir ar klintīm un akmeņiem, tāpēc nav viegli skriet. Jālīkumo un nevar visur tikt pa taisno kā šeit. Visu vēl apgrūtina vaivariņi, kas sniedzas pāri ceļgaliem. Nav viegli pārvietoties, vajag daudz spēka. Arī sacenšoties augstkalnu pļavu purvos noder fiziskā sagatavotība.
Ilmāram ir sapnis aizbraukt uz orientēšanās mačiem Spānijā, kur sacensību apstākļi ir vēl eksotiskāki. “Ja nopietni grib orientēties, tad ir smagi jātrenējas, lai būtu labi rezultāti,” atzīst Ilmārs un piebilst, ka sportistiem atliek laiks arī atpūtai un sports neaizņem visu brīvo laiku.
Šī ir orientieristu priekšrocība
Viens no Valkas rajona pieredzes bagātākajiem orientieristiem ir blomēnietis Guntis Upacers, tomēr arī viņam šajā vasarā izdevies nokļūt apvidos, kur līdz šim nav būts. “Pilnīgi jaunas vietas iepazinu, jo līdz šim nebija būts Slovēnijā. Ļoti interesants apvidus, kurā sacentāmies piecas dienas. Karsta bedres, mežs džungļains, kurā atrodas dabas izveidotas piltuves. Lielākas un mazākas, saplūstošas pa divām un trim rindā. Tajās piltuvēs un biezoknī jāorientējas, un tie nav pauguri, kurus jau var ieraudzīt pa gabalu. Dažām piltuvēm apkārt apjozti žogi, jo to diametrs sasniedz desmit metrus, bet dziļumā gandrīz vertikāla klints siena sniedzas aptuveni 20. Iekšā piebiruši koki un akmeņi, malas brūkošas. Bīstami,” redzēto komentē G. Upacers.
Viņš uzsver, ka ekskursantam šādu dabas daudzveidību vērot parasti neizdodas un šī ir orientieristu priekšrocība – iepazīt takas, uz kurām tūristus neved.
Sacensības notika arī Ungārijas dienvidos, kur tuvākā pilsēta bija Peča. “Apvidus ļoti līdzīgs Slovēnijai. Tādas pašas karsta bedres, arī kalni. Atšķirīgais bija tas, ka tur viss bija ļoti vienkāršs orientēšanās ziņā. Mežs klajš kā mūsu Niedrāja priedulājs. Tikai cits reljefs un ērkšķaini krūmi. Tik bīstami kā Slovēnijā nebija,” salīdzina G. Upacers. Sportiskos sasniegumus vērtējot, viņš atklāj, ka parasti uzstāda sev mērķi iekļūt dalībnieku pirmajā trešdaļā. Tas sasniegts arī šās vasaras mačos.
Nākamgad G. Upacers ieplānojis doties uz sacensībām Portugālē, kur notiks Pasaules senioru čempionāts. “Okeāna krasts, skaistas vietas, kultūrvēsturiski pieminekļi tieši sacensību norises vietā. Garšīgi vīni atpūtas brīdim,” stāsta blomēnietis, jo viņš šo novadu pērn apceļojis kopā ar tūristu grupu.
