Pirmo Smiltenē notikušo Nodarbinātības valsts aģentūras rīkoto Vakanču gadatirgu apmeklējuši aptuveni 500 cilvēku, kuru vidū bija ne tikai bezdarbnieki, bet arī tādi iedzīvotāji, kuri vēlas savā dzīvē ko mainīt. Viņiem bija iespēja sastapt kādu no aptuveni divdesmit potenciālajiem darba devējiem.
Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Valkas filiāles vadītāja Erna Pormeistere atklāj, ka šī bija Smiltenes novada pašvaldības iniciatīva, ko labprāt atbalstīja. “Pagājušā nedēļa Smiltenē bija veltīta uzņēmējdarbībai. Mūsu misija ir būt par tiltu darba devējiem un ņēmējiem, līdz ar to esam gatavi darba devējiem atrast labāko darbinieku un darba meklētājiem ‒ labāko darba devēju. Vakanču gadatirgus ir tā iespēja, kad viņi satiekas un savas lietas pārrunā neformālākā gaisotnē. Par atsaucību – cepuri nost! Mani tiešām pārņem prieks, ka darba devēji ir tik pretimnākoši un gatavi savus uzņēmumus prezentēt, pastāstīt gan par darba algu, gan specifiku, gan arī apstākļiem. Smiltenē bija liela atsaucīga gan no darba devēju puses, gan ņēmēju puses,” stāsta E. Pormeistere.
Kā norāda NVA, Vakanču gadatirgū ap divdesmit darba devēju piedāvāja vairāk nekā divsimt brīvu darba vietu. Darbiniekus meklēja tādi uzņēmumi kā SIA “Artex Latvia”, SIA “Best Wood Europe”, SIA “EASTCON AG LV”, SIA “Eirotilts”, SIA “Hansavest”, SIA “Metāldekors”, SIA “Maxima Latvija”, Nacionālie bruņotie spēki, SIA “REMērnieks”, SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca”, SIA “Smiltenes koks”, AS “Smiltenes piens”, SIA “Staļi”, SIA “Troll Smiltene”, AS “Valmieras stikla šķiedra”, SIA “VTU Valmiera” un citi.
Vaicājot par atgriezenisko saiti, NVA Valkas filiāles vadītāja E. Pormeistere norāda, ka to varēs zināt tikai pēc zināma laika. “Darba devējiem izsniedzam anketas, kad tās saņemsim un apkoposim, varēsim plašāk komentēt. Taču jau tagad, aprunājoties ar uzņēmējiem, viņi ir apmainījušies ar kontaktiem. Esmu pārliecināta, ka šim pasākumam būs labi rezultāti,” uzskata NVA Valkas filiāles vadītāja.
SIA “Smiltenes koks” valdes loceklis, ražošanas vadītājs Aigars Ūdris atzīst, ka situācija darba tirgū ir mainījusies salīdzinājumā ar to, kā bijis pirms četriem pieciem gadiem. “Darba ņēmēju kļūst aizvien mazāk, pieļauju, ka lielākā daļa ir izbrauksi no valsts. Savukārt no darba devēju puses konkurence kļūst aizvien lielāka, jo katrs mēģina to vienu cilvēciņu dabūt uz vairākām vietām. “Smiltenes kokā” mums ir vakances ēveles operatoram, garinātājam, daudzvārstu urbjmašīnas operatoram, šķirotājam un mēbeļu galdniekam. Vēlamies palielināt ražošanas apjomu, līdz ar to vajadzīgi papildu spēki, lai varētu īstenot iecerēto,” stāsta A. Ūdris.
Viņš atzīst, ka darbiniekus atrast ir gandrīz neiespējami. “Vēl pirms dažiem gadiem bija pilns galds ar CV. Varēja uzaicināt pretendentus uz darba interviju, neatnāca viens, atnāca otrs. Šobrīd situācija ļoti izmainījusies. Viens ir statistika, kas parādās publiski, bet reāli dzīvē situācija ir katastrofāla. Jebkurā gadījumā pozitīvi, ka ir šāds Vakanču gadatirgus. Cilvēki nāca un interesējās, kāds uztraucās, ka ir par vecu, taču, ja darbu var izdarīt, viss ir kārtībā. Mums nav nekāda vecuma cenza,” piebilst “Smiltenes koka” ražošanas vadītājs.
Atzinīgi šo pasākumu vērtē arī citi uzņēmumi, vienlaikus piebilstot, ka grūtāk ir atrast labus speciālistus. Piemēram, SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” vēlas Smiltenes novada iedzīvotājiem nodrošināt labu veselības aprūpi un piedāvā vakances dažādiem speciālistiem. Taču labākie jau strādā lielākajās slimnīcās un uz dažām stundām atbraukt uz mazpilsētu viņiem neesot rentabli.
Viedokļi
Anita Bukša, pieredzi aprūpētājas darbā guva, strādājot Austrijā, Latvijā atgriezās ģimenes apstākļu dēļ:
– Esmu bezdarbniece, par šo pasākumu uzzināju vizītes laikā Nodarbinātības valsts aģentūrā. Nācu uzzināt par darba vietām un varbūt palaimējas atrast darbu Latvijas tirgū. Mani vairāk interesē ne tikai uz papīra rakstītā darba vieta un veids, bet gan darba apstākļi. Esmu aprūpētāja, nepieciešamos sertifikātus un darba pieredzi ieguvu, strādājot šo darbu Austrijā. Vēlētos iesākto turpināt Latvijā. Man bija ļoti daudz jautājumu, jo īstenībā Latvijā aprūpētājs nav nodrošināts ar palīgierīcēm, kas citās valstīs ir tikai pašsaprotami. Tāpēc šis pie mums ir ļoti smags darbs. Aizrādīju meitenēm no slimnīcas, ka vieglāk būtu atrast darbiniekus, ja būtu pienācīgi darba apstākļi tieši darba veicējām. Bez pacēlāja ir grūti cilvēku aprūpēt. Pacēlājs nepieciešams, lai pacientu varētu sēdināt, pārcelt, pārģērbt. Esmu sieviete pirmspensijas vecumā, no darba nebaidos, esmu spēka pilna, bet bez palīgierīcēm ir pārāk grūti. Neesmu gatava diendienā celt 90 kilogramu smagu cilvēku. Tā vienkārši var sabeigt savu veselību. Austrijā biju nodrošināta ar visām nepieciešamajām palīgierīcēm. Saprotu, ka tā šeit nav vienas slimnīcas problēma, bet gan visas sistēmas. Darba devējiem jautāju arī par darba specifiku, to ir ļoti svarīgi zināt, jo galvenais jau ir cilvēks, kuru aprūpē, lai viņš justos komfortabli. Bet, lai tā būtu, jābūt nepieciešamajam nodrošinājumam. Tas Latvijā drusku klibo. Protams, apbēdina arī samaksa, ja nekļūdos, tad pirms nodokļu nomaksas aprūpētājam tā bija ap 490 eiro. Taču to Latvijā es vēl varu saprast.
Atgriezos Smiltenē, jo mamma ir apslimusi, diemžēl pienācis tas brīdis, kad viņai nepieciešama palīdzība – jāaprūpē. Izbraukāju vairākus pansionātus un secināju, ka vienīgais pansionāts bija Alojas novadā, kas atbilda teju visām prasībām.
Vispār šis bija ļoti labi noorganizēts pasākums, man par pārsteigumu, arī kupli apmeklēts. Priecēja laipnie konsultanti no uzņēmumiem.
Aprunājos arī ar uzņēmuma “Toll Smiltene” pārstāvjiem par iespējām šūt, jo pati kādreiz esmu bijusi šuvēja. Izrādās, viņi ne tikai ražo šūpulīšus, bet arī šuj tiem piemērotu gultas veļu.
Inga, Smiltenes pagasta iedzīvotāja, ilgstoši ir bez patstāvīga darba:
– Esmu bezdarbniece diezgan ilgi, vasarā eju mežā ogās un sēnēs un pēc tam nododu tās uzpircējiem. Problemātiskāki ir ziemas mēneši. Dzīvojam laukos, iztiekam ar to, kas dārzā izaudzēts. Vīrs tikko sāka strādāt, cerams, būs nedaudz vieglāk. Bērni prom Anglijā, nedaudz jau palīdz.
Atnācu uz Vakanču gadatirgu, lai atrastu darbu. Savulaik esmu strādājusi gaterī, man patika, taču ir iemaņas, lai varētu strādāt pienotavā. Šis darbs man patiktu. Es varētu darīt daudz ko, tikai man nav atbilstošas izglītības. Ieinteresēja arī šūšanas uzņēmums “Artex”, kurš veic arī darbinieku apmācību. Painteresējos arī vēl par citiem uzņēmumiem, bet man svarīgi ir atrast tuvāk dzīvesvietai, jo nav sava transporta.
