Augusts ir mēnesis, kad skolēnu vecāki, galvenokārt jau mammas, ar skolā izsniegtajiem sarakstiem rokās dodas uz grāmatnīcām un kancelejas preču veikaliem, lai iegādātos visu nepieciešamo bērnu skolas gaitu uzsākšanai. Nenoliedzami, pats dārgākais “prieks” ir darba burtnīcu iegāde. Piemēram, lai iegādātos nepieciešamās burtnīcas 4. un 5. klases skolniekiem kopā ar apvākojumu, bija jāšķiras no 29 latiem un diviem santīmiem. Pluss vēl maijā samaksātā nauda par ļoti dārgajām angļu valodas grāmatām un divām dienasgrāmatām. Aprēķinos vēl nav iekļauta maksa par zīmuļiem, flomāsteriem, līniju un rūtiņu burtnīcām un lineāliem. Nevēlos iztirzāt jautājumu par darba burtnīcu lietderīgumu, jo uzskatu, ka vairākums vecāku nevēlas pakļaut savas atvases emocionālajam teroram. Kā tas būs, ja tavam bērnam vienīgajam klasē nebūs visu nepieciešamo mācību līdzekļu, jo vecāki tos neiegādājās cerībā, ka mūsu valstī pāris nedēļu laikā varētu ar kājām gaisā mainīties izglītības finansējums. Vairs neticu pasakām, tāpēc nemaz necenšos klausīties sabiedrības pārstāvju un politiķu diskusijas par to, vai mūsu valstī ir bezmaksas izglītība. Lai izbeigtos šīs neauglīgās diskusijas, Saeimai ar likumu strikti ir jānosaka, kas izglītībā jāfinansē no pašvaldības un kas – no valsts budžeta. Un arī kas ir jāiegādājas pašiem vecākiem. Neļaujos emocionāliem gājieniem, jo arī bērni prasa, vai viss skolai sagādāts. Viņiem tas ir ļoti svarīgi. Tikpat svarīgi, cik man, mācoties pamatskolā un vidusskolā. Tikai tolaik mums nebija tik šiku mācību līdzekļu.
