Tuvojas 12. Saeimas vēlēšanu diena. Savus kandidātus simts deputātu vietām pieteikušas 13 partijas un partijiņas. Politiķi un tie, kas sevi gribētu uzskatīt par politiķiem, aizvien uzskatāmāk pārliecinās, cik tomēr mazizglītota finanšu jautājumos ir mūsu tauta, proti, vēlētāju masa. Jo ir taču pierādījies, ka cilvēkiem tīkami jebkuri debesu mannas solījumi, pat necenšoties saprast, ka nauda valsts budžetā neaug ne uz celmiem, ne speciālās audzētavās. Ne pārāk sen tas laiks, kad arodbiedrības un partiju konkurence piespieda Aigaru Kalvīti celt algas un pensijas līdz pat 30 procentiem gadā, vajadzīgos līdzekļus aizņemoties bankās. Par to ļaudis bija priecīgi, vienīgi kurnēja par cenu neapturamo pieaugumu – līdz pat 18 procentiem gadā. Un der taču atcerēties arī sekojošo krīzi, kad populārākie vārdi kļuva “budžeta konsolidācija”. Un raksturīgi, ka krīzi sagatavoja ne tikai Kalvīša valdība, bet gudrāki taču nebija ne pašmāju baņķieri, ne skandināvu banku kredītdevēji. Un nekustamo īpašumu tirgoņi likās vispār aptrakuši.Tagad redzam, ka nozaru ministrijas, arodbiedrības un ierindas darba darītāji no partijām prasa vismaz apsolīt leiputriju nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Bet realitāte ir tāda, ka, dodot simts miljonus papildus veselības aizsardzībai, šī summa jāatņem izglītībai, policijai, armijai, ceļu uzturēšanai utt. Tādas ir prasības, un viens otrs arī sola. Ja Andris Vilks nesola, ja Laimdota Straujuma nesola, tad tautai skaidrs, ka viņi sēž kā suns uz siena kaudzes.Ja kāds politiķis sola desmitus un simtus miljonu, der pajautāt, kur viņam paslēpta naudas drukātava.Mazāk tiek runāts par nākamo politiķu, nākamo deputātu un ministru, kompetences līmeni. Kandidātu sarakstos atradīsim pat cilvēkus ar neatbilstošu izglītību un pieredzi, dažam uzvārdam pievienots vārds “bezdarbnieks”. Pirms vēlēšanām nav ērti runāt, teiksim, par ministru algām, jo bezdarbniekam tā var šķist milzīga nauda (tādu neviens nespētu nodzert!). Bet jau minētajam finanšu ministram Andrim Vilkam šāda samaksa liekas smieklīgi maza, jo jebkura banka viņam var piedāvāt reizes četras brangāku algu. Šis aspekts pierādījās nesekmīgajos veselības ministra meklējumos, jo patiesi kompetenti cilvēki jau strādā krietni labāk atalgotus amatus. Kāpēc cilvēkam uzupurēties, samazinot trīskārt savus ieņēmumus, ja labi zināms, ka ministra krēslā gaida gan nervu spriedze, gan publiska aplamāšana.Varbūt derētu atgriezties pie prakses, kāda bija tā sauktajos padomju gados. Kompartija, pārceļot kādu činavnieku jaunā amatā, garantēja iepriekšējā atalgojuma saglabāšanu, ja jaunajā augstākajā karjeras amatā algas likme izrādījās zemāka. Cik atceros, šis princips tika īstenots, kad Zinātņu akadēmijas dižvīru Aleksandru Drīzuli apstiprināja par CK ideoloģisko sekretāru, kur oficiālā alga skaitījās 500 rubļu, neskaitot citas privilēģijas. Iepriekš akadēmiķis it kā zemākā amatā bija saņēmis 900 rubļu. Ja mūsdienās valstij svarīgā ministra postenī vajadzīgs patiešām erudīts speciālists, tad jebkurā gadījumā vajadzētu saglabāt viņa agrāko ienākumu līmeni.Latvijas politiskajās cīņās tomēr lieto daudz apslēptākas un nereti visai neglītas metodes. Daudzi var jautāt, kā īsti saprast faktu, ka augstākā līmeņa pielaide valsts noslēpumiem tiek liegta vienas partijas ministriem. Es atbildu: meklējiet sievieti!Šī enerģiskā dāma nepārprotami atklāja sevi jautājumā par Ingunu Sudrabu. Loģiskāk būtu bijis spriedelēt par to, ka Nils Ušakovs nekad nekļūs par premjeru, jo diezgan ticami, ka SAB šādu pielaidi viņam nekad nedos. Bet par to, ka galvenā noteicēja šajos jautājumos ir “Vienotības” vadītāja Solvita Āboltiņa, savus mājienus izteikuši vairāki žurnālisti un politiķi. SAB tagadējais priekšnieks Jānis Maizītis ir tikai paklausīgs izpildītājs, lai, teiksim, noņemtu no trases nacionāļu spožākos jaunās paaudzes politiķus. Bet nereti bijuši arī citi līdzīgi gadījumi. Teiksim, kolīdz izskanēja doma, ka par premjeru jāvirza Artis Pabriks, sākās dīvainas prezidenta Andra Bērziņa pretdarbības. Tagad Artis braukā uz Briseli un Strasbūru, saņem pieklājīgus ienākumus, un faktiski nekādas nervu spriedzes. Gribu atgādināt senāku faktu, kad Āboltiņa nekādi nespēja sadalīt spēles laukumu ar Sandru Kalnieti, konflikts noveda pie jaunas partijas dibināšanas. Un galu galā varu atgādināt, kā Āboltiņa nobīdīja malā partijas dibinātāju Einaru Repši, vispirms atbrīvojoties no Repšes uzticības personas Titava.Ko īsti vēlas Solvita Āboltiņa? To mēs varējām izlasīt presē – viņa cer kļūt par Valsts prezidenti. Interesanta paralēle: par Ministru prezidenti mums jau ir Laimdota. It kā vajadzētu atbildīgā amatā arī Spīdolu, un Solvitas vārds tulkojumā gandrīz tā pati Spīdola vien ir. Jāņa Raiņa interpretācijā Lāčplēša cīņu gaitā Laimdota ir tuvākais mērķis, savukārt Spīdola vēlas kļūt par varoņa tālāko, galīgo mērķi. Interesanti, vai ne?Ir jūtams arī tas, ka ne visiem partijā “Vienotība” ir tīkamas Āboltiņas ambīcijas, par to liecina zināma pacilātība, kad pavīdēja mazs cerību stariņš rudo Solvitu aizdabūt uz Briseli.Ir patiesi skumji, ka Latvijas specdienesti piepalīdz atsevišķiem politiķiem viņu zemtepiķa cīkstiņos, kamēr atklāti valsts ienaidnieki atļaujas darīt un runāt lietas, kas tiek režisētas Maskavā.Ar tikko sacīto es negribu apgalvot, ka Solvita Āboltiņa uzskatāma par Latvijas nelabvēli. Politiķes talants viņai visai spilgts, neko ļaunu Latvijas valstiskumam viņa nedara, ja neskaita intrigu rezultātā saduļķotos politiskos ūdeņus.
