Četrdesmitgadnieku krīze – frāze, kas tiek skandināta visos laikos. Tā savu popularitāti nezaudē. Taču šoreiz par to, kā dzīve pēc četrdesmit, piecdesmit un sešdesmit gadiem iegūst pavisam citu kvalitāti un garšu, kā iegūt jaunības eliksīru, nevis skaisti novecot. Recepte tam nudien ir vienkārša un atkarību raisoša. “Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja smiltenieti ar smalku humora izjūtu, no viņa enerģija plūst pārpārēm, viņu biežāk redz skrienam nekā ejam. Pirms trijiem gadiem no Brīvības pieminekļa Rīgā atskrēja līdz pat Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas durvju kliņķim. Tas ir neviens cits kā rogainingu, taku skriešanas seriālu, dažādu maratonu un ultramaratonu, slēpošanas sacensību dalībnieks Vairis Krauklis, kurš pērn vasarā Smiltenē organizēja Latvijas čempionāta triatlonā sprinta sacensības un tic, ka nākamajā gadā uz Smilteni sabrauks tūkstošiem populārā taku skrējiena “Stirnu buks” dalībnieku.
Savulaik Vairis bija saistīts ar mežizstrādi, ko veiksmīgi pārņēmuši viņa bērni. Taču tagad neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir fiziskas aktivitātes. Kā pats smejas, izveidojusies nopietna atkarība. Visa dzīve kā viens liels skrējiens – ja nav treniņos vai sacensībās, tad “skrien” ar mazbērniem, jo īpaši mazmeitiņu Alisi, uz skolu, no skolas, sacensībās, ved uz tenisa treniņiem Priekuļos un slēpo. Vienlaikus Vairis uzsver, ka svarīgs ir balanss starp sportiskajām aktivitātēm un uzmanību ģimenei. “Nevar būt tik liels egoists un pateikt ‒ šodien rīt, parīt, aizparīt sacensības un darāt jūs, ko gribat. Jādod ir pretim!” pārliecinājies ir aktīvā dzīvesveida piekritējs.
– Lai arī kustībā esi bijis vienmēr, cik noprotu, skolas gados tu sportā neizcēlies. Vai pēc četrdesmit gadu vecuma patiešām kaut kas mainās?
– Tas viss sakrita pēc tam, kad man palika četrdesmit. Pat mazliet vēlāk. Skatījos, ka citi brauc Smiltenē MTB, vēl kāds skrien. Tad pamazām sāku braukt gan MTB, gan šosejā, arī skrēju, pa ziemām slēpoju. Sāku sava prieka pēc, bet ar laiku, kad fiziskā kondīcija uzlabojās, parādījās ambīcijas un mērķi. Sāku ar maziem gabaliņiem, bet cik tad ilgi tā turpināsi?! Kādu brīdi noteikti var, bet gribējās ko vairāk. Sāku piedalīties sacensībās, tagad treniņi un mači ir mana ikdiena. Tā ir patīkama un spēcīga atkarība. Man vislabāk patīk sevi izlikt tur, kur distances ir virs trīsdesmit kilometriem. Tā ir pavisam cita lieta! Lai īsie gabali paliek jaunajiem, kuriem temps ir ātrāks.
Pa ziemu man ir trīs treniņi nedēļā un viena vai divas sacensības. Priecē, ka nupat jau sacensības kļuvušas tik daudz, ka jādomā, kuras izvēlēties. Slēpoju klasiskajā solī. Šogad ir zelta ziema, ceru, ka tā neaizies prom par ātru. Pēc divām nedēļām došos uz Somiju, tur notiks maratona kauss jeb “Worldloppet” sacensības, kas ik gadu vairāku posmu garumā notiek dažādās Eiropas valstīs un viens posms arī ārpus kontinenta. Iepriekšējos gados slēpošanas maratonā esmu piedalījies Zviedrijā un Igaunijā.
– Vai tev ir arī noteikts treniņu plāns?
– Reizi gadā cenšos pārbaudīt savu veselību sporta laboratorijā, jo nevar ļaut visam notikt pašplūsmā. Savulaik man treniņu plānu sastādīja Latvijā pazīstamās vieglatlētes Jeļenas Prokopčukas vīrs Aleksandrs, pēc kura stingri vadījos. Patīkami pārsteidza, cik atvērti, vienkārši un atsaucīgi viņi ir, atklājot dažādus knifus. Aizbraucot pie viņiem, jutos kā mājās. Šādi cilvēki iedvesmo. Tagad plānu sastādu pats, izmantojot iegūtās zināšanas un pieredzi.
– Mēs esam tauta, kurai patīk slēpot, kur, tavuprāt, vislabāk izbaudīt ziemu?
– Treniņu nolūkos šoziem slēpoju Priekuļos. Vienu brīdi likās, ka viss tur iet uz leju, bet pēdējos gados ir vērojami uzlabojumi. Cilvēki iecienījuši šo vietu, esmu bijis arī Siguldā, Laurenčos, kur bērniem vairākas reizes nedēļā bez maksas ir iespēja apgūt slēpošanas iemaņas. Tomēr labākā vieta, kurp ziemā doties ir Hānja, Igaunijā. Ļoti skaista vieta ar labu reljefu un vēl labāku servisu. Tur ir viss – siltas garderobes, vieta, kur sasmērēt slēpes, kafejnīca un mājiņas, kur nakšņot. Dabīgais sniegs tur ir jau no decembra un, visticamāk, saglabāsies līdz marta vidum. Tur ir tāda ziemas paradīze, kādu šeit pie mums varēju baudīt jaunībā. No mums Hānja ir aptuveni simts kilometru attālumā, bet ir vērts uz to doties baudīt ziemu.
– Teici, ka ambīcijas un mērķi kļūst aizvien lielāki, ar kādiem panākumiem vari līdz šim lepoties?
– Augstākais panākums ir Latvijas čempions 24 stundu rogainingā. Pirms diviem trim gadiem “Stirnu bukā” vecuma grupā V55 buka distancēs aizskrēju līdz pjedestālam. Arī “Bigbank Skrien Latvija” biju otrais, tāpat arī pagājušajā gadā “Lattelecom Riga Marathon” biju otrais. Lai cik neierasti tas skanētu, esmu skrējis desmit kilometru distanci un pusmaratonu, bet maratona distanci neesmu vēl ne reizi noskrējis. Nezinu, vai tā biedē, bet “Lattelecom Riga Marathon” ir šoseja un temps jātur visu laiku, tur nevar gurķoties. Bet noteikti to izdarīšu – noskriešu maratonu.
– Zinu, ka tavos spēkos ir daudz garākas distances, kas ir tavi lielākie izaicinājumi?
– Viens no tādiem bija ultramaratons “Līdz kliņķim”. Pusnaktī starts tiek dots pie Brīvības pieminekļa, bet finišs ir Valmierā, pieskaroties baznīcas durvju kliņķim. Tas bija smagi, bet eleganti! Pirmos četrdesmit kilometrus nemaz nevarēja just, bet pēc tam akmeņainās un aizaugušās ceļmalas, garām brauc mašīnas. Noskrēju pilnīgi visu ceļu. Uzskatu, ka labāk ir skriet lēnām, nekā ātri iet. Tas pats arī 24 stundu rogainingā. Tas emocionāli bija ļoti smagi, to pat nevar iztēloties. Žurnālos un avīzēs par to neraksta. Tie bija pāri par simts kilometriem pa mežu, pa dubļiem un ūdeņiem, kājas visas vienās tulznās, nagi nāk nost. Noskrējies tā, ka knapi kājās turies. Godīgi sakot, viss vienās lupatās. Liekas, priekš kam to vajag, bet – vajag! Kad pēc sacensībām tu pamazām atej, sajūtas ir neaprakstāmi labas.
Šogad domāju aizbraukt uz Pasaules čempionātu rogainingā Spānijā. Viens no lielajiem sapņiem ir noskriet Monblāna maratonu. Katru gadu kāds trakais latvietis to pieveic, arī es gribu sevi izaicināt Monblānā.
– Tavs jaunības eliksīrs – sportošana – paņem gan daudz laika, gan resursu, kā uz to raugās ģimene?
– Vienu esmu sapratis, nedrīkstu būt egoists un nerēķināties ar mājiniekiem. Svarīga ir savstarpējā komunikācija un sapratne. Jāprot sadzīvot. Jādara tā, lai labi ir visiem. Katru mēnesi dodamies uz koncertiem, uz teātri Rīgā vai Valmierā. Man tie pat ļoti patīk, labprāt aizbrauktu arī uz operu un baletu. Varbūt kādam vīrietim kultūras pasākumu apmeklējums ir kā zobu sāpes, bet man tā nav. Tie bagātina un ļauj atpūsties. Kaut kas ir jāredz!
Daudz laika pavadu kopā ar mazmeitiņu Alisīti. Esmu līdzās viņai skriešanas seriālu distancēs, vedu uz tenisa treniņiem Priekuļos. Nesen viņa man teica, ka grib līdzināties tenisistei Aļonai Ostapenko. Iespējams, meitenei vairāk piestāvētu dejošana vai mākslas skola, bet viņai ļoti patīk sports, un es to atbalstu. Vecākais mazdēls spēlē futbolu, bet jaunākais vēl mazs.
– Vai spēj savu dzīvi iztēloties bez kustības?
– Atceros laiku, kad svēru virs deviņdesmit kilogramiem. Māsa par mani pasmejas un saka, ka tagad no manis pāri palikušas tikai lielās ausis. Veselīgi ir arī pašam par sevi pasmieties, taču jāatzīst, ka spēks man tagad ir daudz lielāks, veselība daudz labāka – vielmaiņa, sirds, asinsrite. Ja jāuzkāpj kalnā, mierīgi to varu izdarīt. Agrāk, kad strādāju mežizstrādē, tad ziemās pa mežu sniegā bija jābrien vairāki kilometri – nekādu problēmu, kamēr gados jaunāki aiz muguras jau piekusuši.
Protams, arī man pavasaros un rudeņos ķeras klāt vīrusi, bet ātri pāriet, jo nesaudzēju sevi. Ja parādās sāpes, vislabākās zāles ir skriešana. Tad vairs nekas nesāp. Bet, ja tomēr iesāpas, pavingroju un izstaipos.
Skats uz dzīvi ir mainījies – iekšā adrenalīns, patīkams stresiņš un, pats galvenais, labas sajūtas. Ikdiena kļuvusi raitāka un daudz vairāk var paveikt, jo izpalikusi sēdēšana mājās caurām dienām pie televizora. Dzīvoju Saltupos, mežs soļa attālumā. Vasarās rītus iesāku, izskrienot pa mežu un pēc tam izstaipoties. Pusei dienas pavisam noteikti esi uzlādējies.
Aizbildinājumus, kāpēc šodien nedarīt, var atrast pavisam vienkārši. Tāpēc ir jāgrib darīt, tā tas ir jebkurā jomā. Sacensībās esmu ievērojis, ka visaktīvākie ir veterāni un vidējā paaudze. Ja ģimenē vecāki ir aktīvi, tad tie līdzi paķer savus bērnus. Bet kopumā jaunie varētu būt krietni aktīvāki, un tas pat ir nepieciešams.
Varbūt cilvēks, kurš ikdienā ir mazāk kustīgs, sacensību vidē jūtas nekomfortabli. Esmu pārliecināts, ka sākt var jebkurā vecumā. Nesen sporta žurnālā lasīju, ka vīrietis, kas sācis skriet no nulles, pēc trīs gadiem sasniedzis ievērojamus rezultātus, jau bez tā vairs nevar iztikt. Vajag pamēģināt un saprast, kas tas ir. Nevajag baidīties, bet gan tiekties kaut ko sasniegt. Sacensībās pavisam cita vide – tu sporto, satiec cīņu biedrus, esi cilvēkos. Nav vairs jāsēž krogā, lai parunātu, var pasēdēt kalnā uz slēpēm. Sarunas būs vēl patīkamākas un saturīgākas.
